Jebkurš var tiesāties 14
Privātīpašniekiem ir bijis pietiekami daudz laika sakārtot medību tiesību izlietojumu savos īpašumos, tā uzskata Zemkopības ministrija (ZM), skaidrojot pieņemtos Medību likuma grozījumus. Ja tas ir izdarīts, grozījumi viņus neskars, ja nav – vilciens aizgājis. Turklāt katram esot jāapzinās savs pilsoņa pienākums un līdzdalība kopīgas nelaimes novēršanā.
Šaubu nav, Latvijā ir ļoti daudz vietu, kur mežacūku skaits vairākas reizes pārsniedz vēlamo, t. i., piecus dzīvniekus uz tūkstoti hektāru (skatīt attēlu). Kurzemi vispār var uzskatīt par mežacūku un mednieku paradīzi, jo gandrīz visā tās teritorijā dzīvnieku blīvums ieteicamo apjomu pārsniedz divas līdz septiņas reizes. Grozījumi nosaka, ka cūku mēra draudu ierobežošanas pasākumi tiek īstenoti līdz brīdim, kad populācijas blīvums ir samazināts līdz vienai mežacūkai uz 200 hektāriem, bet ne ilgāk kā līdz 2020. gada 31. martam.
“Grozījumi ir vērsti uz sabiedrības veselību un cūkkopības nozares aizsardzību,” uzsver Saeimas juridiskā biroja vadītāja Dina Meistere. Juridiskais birojs, protams, ir vērtējis to atbilstību arī Satversmes 105. pantam, kas nosaka ikviena tiesības uz īpašumu, un likumā iestrādājis arī aizsardzības mehānismu, viņa norāda. Vai saistībā ar grozījumiem pastāv tiesvedības risks, esot grūti pateikt, jo jebkurš var vērsties tiesā un apstrīdēt attiecīgo normu, taču D. Meistere vairāk aicinātu padomāt par apdraudējumu, kāds pastāv sabiedrības veselībai un cūkkopības nozarei cūku mēra dēļ.
Visnotaļ svarīgajā misijā samazināt sērgas draudus rodas jautājums – kāpēc grozījumi pieņemti steigā, pat nepakonsultējoties ar dabas speciālistiem, it kā cūku mēris nupat būtu pieklauvējis pie durvīm. ZM arguments, ka bīstamās epizootijas apkarošana pielīdzināma ugunsgrēka dzēšanai, īsti nepārliecina. Tuvāk patiesībai ir kuluāru sarunas, ka šādi Latvija varēja “nopelnīt” Eiropas Savienības Āfrikas cūku mēra naudu (100 eiro par katru nomedīto sieviešu dzimuma mežacūku), kā arī nodemonstrēt savu labo gribu kaimiņvalstu priekšā.
