No mazpulka līdz saimniecībai. Ciemos Tirzas “Avotiņos” 1
Ligita un Raimonds Zvirbuļi jau 20 gadu nodarbojas ar bioloģisko lauksaimniecību. Gulbenes novada Tirzas pagasta “Avotiņos” audzē dārzeņus, augļus un ogas, pircējiem piedāvājot ekoloģiski augstvērtīgu produkciju. To dara sekmīgi, jo citādi diezin vai būtu izvirzīti konkursa “Sējējs” balvai nominācijā “Ģimene lauku sētā”.
Sākums ar burkāniem
Uz bioloģiskās saimniecības “Avotiņi” izveidošanu Zvirbuļi gājuši soli pa solim, sākot ar mazumiņu. Kad 1992. gadā atjaunoja Tirzas 165. mazpulku, par vienu no tā konsultantēm kļuva Ligita. Uzkrājusi pieredzi šajā jomā, sadūšojusies izveidot ģimenes mazpulku “Avotiņi”– pirmo Latvijā. Pati bija vadītāja, bet bērni – mazpulcēni. Lielu paldies viņa saka toreizējai 165. mazpulka vadītājai Dzintrai Ceriņai, kura esot ievirzījusi šajā darbā.
– Mums piederēja neliels piemājas dārziņš, kur četrās vagās audzējām burkānus. Tie padevās brangi, tāpēc vidējā meita Baiba varēja godam startēt mazpulcēnu ražas skatēs ne vien pagastā, bet arī Gulbenē un pat Vidzemes mēroga pasākumā, – atceras Ligita un piemetina, ka šajās skatēs gūtie panākumi iedvesmojuši vēl nopietnāk pievērsties lauku darbiem. Drīz vien vagās ražu briedinājušas 26 burkānu šķirnes. Ligita kopā ar bērniem gan ravējusi, gan pētījusi un pierakstījusi, cik kura ir ražīga, cik gari padodas šie dārzeņi, kādas ir to garšas. Izvērtējot, ka sokas gluži labi, tad arī nolēma izveidot ģimenes mazpulku.
Atskatoties uz to laiku, Ligita saka – viņus vadījusi vēlme apliecināt, ka mazpulcēni spējīgi ne vien audzēt dārzeņus, bet arī tikt galā ar citiem lauku darbiem. Tā jaunākā meita Zane pievērsusies truškopībai un kazeņu audzēšanai, bet Baibai padevušies pat 2 kg smagi burkāni, kurus Vidzemes skatēs apbrīnojuši arī ministri. Turpinājušas tajās piedalīties, bet, lai tur tiktu, cītīgi strādājusi visa ģimene, nešķirojot, vai tas meiteņu vai puišu darbs. Ligita nosmej – vīrs šogad arī esot dabūjis kaplēt dārzeņu vagas, jo pati to nevar traumētās rokas dēļ.
– Mazpulku kustībā aktīvi iesaistījāmies tādēļ, ka vēlējāmies kļūt pazīstami, pie reizes pārbaudot arī spēkus, jo lolojām domu par savu bioloģisko saimniecību, – stāsta “Avotiņu” saimniece.
Lai tuvāk iepazītu biodinamiskās saimniekošanas pamatprincipus, konsultējusies ar šīs metodes entuziasti Intu Serģi no Lizuma pagasta. Gulbenes novads bija viens no pirmajiem valstī, kur zemnieki sāka strādāt, atsakoties no pesticīdiem un minerālmēsliem, nodrošinot daudzveidīgu augseku, izvēloties augu un dzīvnieku šķirnes, kas ir izturīgas pret slimībām, lopiņus audzējot brīvo ganību sistēmā brīvā dabā un tiem dodot bioloģisku barību.
Piedalījusies arī semināros. Atgriežoties mājās, sāka pārbaudīt iegūtās zināšanas, piemēram, dārzeņu mēslošanai koka mucā gatavoja nātru vircu, kas noder arī burkānu miglošanai. Enerģiskā sieviete atklāj, ka, pievēršoties bioloģiskajai lauksaimniecībai, vajadzējis ne vien daudz ko apgūt, bet arī saskarties ar apkārtējo neizpratni – sak’, ko nu tie Zvirbuļi tur eksperimentē?!
– Tā bija neizpētīta un neizprasta lieta, pat apsmieta un nievāta. Uzskatu – lai nodarbotos ar bioloģisko lauksaimniecību, jābūt pamatīgām zināšanām un pārliecībai, ka, ievērojot šīs saimniekošanas principus, darām labu sev un apkārtējai videi. Dažkārt zemniekiem pietrūkst motivācijas, tāpēc vajadzētu būt ļoti stiprai Latvijas bioloģisko lauksaimniecību asociācijai, lai ir, kas atbalsta un aizstāv šīs saimniekošanas principus un metodes, pilnveido tās. Man šķiet, ka pašlaik iestājies apsīkums.
Nemitīgā ravēšana
Zvirbuļu četri bērni nu jau ir pieauguši. Jaunākā meita Zane studē LLU Lauksaimniecības fakultātē, vidējā Baiba strādā Tirzas pagasta pārvaldē, vecākā meita Everita dzīvo Rēzeknē, ir pirmā, kas sagādājusi pēcnācējus – kuplajai ģimenei piepulcējusi divus dēlus, bet dēls Mārtiņš nodarbojas ar koktēlniecību. Visiem mazpulcēnu laiks ir aiz muguras, taču viņi vecākiem joprojām palīdz saimniecības darbos.
– Vasara paiet ravējot, jo “bioloģiskie” atšķirībā no “konvencionālajiem” nezāles un kaitēkļus neiznīdē ar pesticīdiem un fungicīdiem, – uzsver Ligita. – Zemi kultivē, ar, ecē un vago pārsvarā Mārtiņš, mēs ar meitām esam ravētājas. Vagu kopējais garums sasniedz kādus astoņus kilometrus. Ja pareizina ar n-tajām reizēm, sezonā veidojas nopietna “kilometrāža”.
Mārtiņš piebilst ka šogad bijis mazāk nezāļu, jo zemi ar irdinātāju sastrādājuši 70 centimetru dziļumā. Ligita atceras, ka pērnruden bieži lijis, lietus zemi ļoti noplicinājis, augsne nav arī kārtīgi sasalusi, tāpēc pavasarī bijusi mīksta kā sviests.
– Kad uzgājām uz tīruma, sapratām, ka ir kaut kas jādara, lai to padarītu piemērotu dārzeņu audzēšanai, jo zeme bija pārāk liesa. Četrus hektārus apstrādājām ar dziļirdinātāju, lai augsnei un dzīvām radībiņām tiek klāt gaiss, lai sliekas var sākt darboties.
Dārzeņiem atvēlējuši deviņus hektārus: 4,5 ha aizņem agro šķirņu ‘Solist’, ‘Koreta’ un ‘Vineta’ kartupeļi, 3 ha – burkāni (priekšroku dod ‘Nantes’ un ‘Bolero F1’), bet pārējo platību – galda bietes, rutki, rāceņi, kāļi, četru veidu pupiņas (tostarp sojas), ķiploki un sīpoli.
– Agro šķirņu kartupeļus izvēlējāmies tāpēc, lai izspruktu no kolorādo vaboļu uzbrukuma, – atklāj bioloģiskā saimniekotāja un piebilst, ka arī tāpēc, lai iespējami ātrāk būtu, ko piedāvāt pircējiem. Vēl esot svarīga daudzveidība.
Sākumā uz ekoloģiski audzēto dārzeņu tirdziņiem Rīgā veduši tikai burkānus, bet drīz vien sapratuši, ka pircējs pie viena tirgotāja labprāt pārlūkotu plašu dārzeņu un ogu spektru. Tāpēc iestādījuši 200 cidoniju krūmu, rudens avenes, bet 50 upeņu krūmi, plūmes un ābeles jau ražo. – Pašlaik sadarbojamies ar vairākiem ekoveikaliem un restorāniem Rīgā. Tie paņem gandrīz visu, ko izaudzējam. Iepriekš savu produkciju piegādājām arī novada skolām, taču tagad to vairs nedarām cenu aptaujas konkursu dēļ. Ja atklāti, bioloģiskais zemnieks nespēj ar gurķiem un tomātiem nodrošināt tādā daudzumā, lai skolēnu ēdināšanai pietiktu visu mācību gadu, – stāsta Ligita.
Līgumus par dārzeņu, augļu un ogu piegādi bioloģiskā saimniecība “Avotiņi” ir noslēgusi ar ekoveikaliem “Dabas dobe”, “ZT”, “Eko virtuve”, lauku labumu veikalu “Rāmkalni”, ar dārzeņu pārstrādes cehu Aizkrauklē, ar individuālo uzņēmumu “Liepas” Tukumā, kam piegādā upenes. Ligita saimniecības produkcijai noietu meklē pati un pati ar busiņu izaudzēto piegādā patērētājiem.
Dārzeņu ražu palīdzot novākt radi un draugi, arī meitas draugs Kaspars, kurš ir liels palīgs smagākajos darbos, bet izaudzēto uzglabā pagrabos, kas saglabājušies no baronu laikiem.
Garīgā atslodze
Kaut arī darāmā ikdienā netrūkst, Ligitai pietiek spēka un enerģijas dziedāšanai sieviešu korī “Tirzmaliete” un līdzdalībai Tirzas amatierteātra “Mūžam tavs” iestudējumos. Kultūra un māksla viņu vienmēr esot interesējusi, savulaik strādājusi Jaungulbenes pagasta kultūras namā, arī bibliotēkā, bet organizatores talants izpaudies, pildot Tirzas pagasta priekšnieces pienākumus.
– Tas laiks, ko pavadu kultūras namā, divkārt atmaksājas, jo pēc mēģinājumiem, koncertiem un izrādēm jūtos kā no jauna piedzimusi un varu gāzt kalnus. Tā ir cita dzīve, citi cilvēki un notikumi, nepieciešamā pārmaiņa smaga darba piepildītai ikdienai, – atzīst “Avotiņu” saimniece un ar lepnumu izstāsta, ka kopā ar “Tirzmalieti” esot piedalījusies vairākos Dziesmu svētkos.
“Latvijas Avīzes” rīkotajā konkursā “Radošā sieviete laukos” 2009. gadā Ligita Zvirbule tika pie atzinības par uzdrīkstēšanos būt uzņēmējai. Par šajā konkursā plūktajiem lauriem atgādina pasniegtā balva – kristāla kurpīte, kas kopā ar citām atzinībām un sertifikātiem atrodas speciāli iekārtotā namiņā.
– Mazs cinītis gāž lielu vezumu. Uzskatu, ka mēs, latviešu zemnieki, varam ļoti daudz paveikt. Ne tikai fiziski, bet arī garīgās telpas sakārtošanā. Un par to, ka latvietim ir jāēd Latvijā izaudzēti dārzeņi, es būšu vienmēr, – apņēmības pilna ir Ligita Zvirbule.
{gallery id=”2066″}
