No mazas valodas pasaulē 2
Latvijā trūkst kultūrpolitikas tulkojumu jomā; iespējams, klātos vieglāk, ja izdotos par tulkojumiem vienoties Baltijas līmenī.
Latviešu literatūras ģeogrāfija paplašinās
Eksperimentālā kārtā pajautājot pazīstamiem cilvēkiem, ko viņi zina par latviešu literatūras tulkojumiem citās valodās, noskaidrojās: divi pamanījuši informāciju par to, ka no visām latviešu grāmatām visvairāk tulkojumu piedzīvojusi Sandras Kalnietes grāmata “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegā”, viens bija dzirdējis, ka Jāņa Joņeva grāmatu “1994” tulkos visās ES valodās, bet trīs patiesā pārsteigumā jautāja: “Vai tad latviešu literatūru vispār tulko?!”
Patiesība ir tāda, ka tulko gan.
Ja paskatās kaut tikai pērn atbalstītajos projektos, izveidojas visai plaša gan autoru, gan valstu ģeogrāfija. Atbalstīti Mairas Dobeles, Dagnijas Dreikas, Valentīnas Freimanes, Semjona Haņina, Noras Ikstenas, Gunara Janovska, Jura Kronberga, Otto Ozola, Margaritas Perveņeckas, Raiņa, Daces Rukšānes, Knuta Skujenieka, Ingas Žoludes darbu tulkojumi kopumā astoņās valodās. Arī 2013. gadā autoru un valodu skaits līdzīgs, turklāt tad iznākuši pat trīs tulkojumi angļu valodā, kas ir īpaši vērtīgi, jo plašāka pasaule nereti par autoriem, kas pārstāv kādu mazu valodu, uzzina tikai pēc viņu darbu angļu tulkojumiem.
LLC vadītājs Jānis Oga, kura vadītā institūcija darbojas ar līdzekļu sadali tulkošanas projektiem, apgalvo, ka pastāvošā sistēma ir racionāla un darbojas: “Valsts Kultūrkapitāla fonds piešķir stipendijas tulkotājiem, LLC ir iespējas pasūtīt paraugtulkojumus un sniegt atbalstu ārvalstu izdevējiem.”
Jānis Oga gan uzreiz piebilst – tas vēl nenozīmē, ka latviešu literatūras tulkojumu jomā viss ir atrisināts un sakārtots: “Problēma ir ārvalstu izdevēju konkursam pieejamais finansējuma apjoms – pēdējos gados būtiski palielinājies (šogad – 35 000 eiro), bet joprojām samērā neliels uz citu valstu fona, kur tas var sasniegt no 70 000 līdz 400 000 eiro gadā. Tāpat kā citām finansiāli apjomīgām aktivitātēm, šo finansējumu būtu vēlams iekļaut KM pamatbudžetā.”
Uz trūkumiem aizrāda arī Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas vadītāja Andra Konste, viņa uzskata, ka patlaban Latvijā vienkārši trūkst tulkojumu kultūrpolitikas. Uz to, viņasprāt, norāda arī tas, ka līdz šim pilnīgi neviens latviešu literatūras darbs nav pārtulkots spāniski, pat neraugoties uz to, ka mums pašiem ir izcili tulkotāji no spāņu valodas, kuri pazīst gan spāņu rakstniekus, gan tulkotājus. Iespējams, tuvākajā laikā šajā jomā gaidāmas pārmaiņas, un kāda latviešu rakstnieka darbs kļūs pieejams arī otrās pasaulē izplatītākās valodas pārstāvjiem – šogad uz Ventspils māju brauks viens no labākajiem spāņu tulkotājiem. “Mums izdevās pārliecināt Kultūras ministriju, ka tulkojumus nevar atstāt pilnīgā pašplūsmā, un tagad katru gadu varam uzaicināt divus tulkotājus, kuri vēlētos apgūt latviešu valodu – varam viņiem apmaksāt ne tikai ceļu un uzturēšanos, bet arī latviešu valodas kursus,” teic A. Konste.
Šogad Ventspilī latviešu valodu apgūs Gruzijas pārstāve Maija Gogoladze. “Maija Gogoladze jau pirms vairākiem gadiem bija nolēmusi, ka vēlas tulkot latviešu rakstnieču darbus. Nezinādama latviešu valodu, viņa to darīja ar krievu un angļu valodas starpniecību. Uzzinājusi par šo programmu, viņa ar lielu sajūsmu piekrita un brauks pie mums,” stāsta A. Konste.
Kopumā Ventspils Rakstnieku un tulkotāju māju ik gadu apmeklē aptuveni simt ekspertu izvēlēti rezidenti, no tiem ārzemnieku ir nedaudz vairāk par pusi, bet, protams, ne jau visi tulko tieši no latviešu valodas. Patiesībā to dara pavisam nedaudzi. Tādēļ svētīgi, ka nu būs iespēja uzrunāt to valodu pārstāvjus, kuru tulkojumos esam īpaši ieinteresēti.
Neformālie vēstneši
Līdztekus oficiālajam ceļam LLC latviešu literatūrā ieinteresēti cilvēki ir galvenais neformālais ceļš, pa kuru pie ārvalstu lasītājiem nonāk tulkojumi. Mums diezgan stipri paveicies, jo neformālie latviešu literatūras vēstnieki ir vairākās valstīs – Zviedrijā par latviešu literatūras klātbūtni jau daudzus gadus rūpējas dzejnieks un atdzejotājs Juris Kronbergs, Vācijā – Matiass Knolls, Čehijā – Radegasts Paroleks un Pāvels Štolls (starp citu, Prāga ir palikusi vienīgā vieta ārpus Latvijas, kur iespējamas letistikas studijas), bet Kanādā mūsu rakstniekus pārstāv Margita Gailīte.
Ar Margitas Gailītes neatslābstošām pūlēm, LLC, VKKF un KM atbalstu 2010. gadā apgādā “Guernica” iznāca Edvīna Raupa dzejas izlase “Then Touch Me There”, 2013. gadā – Noras Ikstenas “Life Stories”, un nu kārta pienākusi Liānas Langas dzeju izlasei “Deadly Nightshade”, kuru atvēra sestdien.
Ceļš uz nopietnu izdevniecību Amerikas kontinentā nav viegls, norāda dzejniece un tulkotāja, kas pašaizliedzīgi darbojas arī kā latviešu rakstnieku literārā aģente. “Man nav, kā daudzi literāti Latvijā domā, nekādas sevišķas pazīšanās Kanādas apgādos, tas ir prasījis daudz darba. To varētu arī dēvēt par abpusēju sadarbību, jo, piemēram, apgāda “Guernica” redaktora Mirollas romāns “Berlīne” iznāca latviešu valodā.” Tāpat vajadzējis atdzejot pilnīgi visus dzejoļus, lai apgāda redaktors pats varētu izvēlēties, ko iekļaut krājumā.
Margita Gailīte piebilst, ka ielauzties ar mazas valodas tulkojumu lielā ASV vai Kanādas izdevniecībā ir ļoti sarežģīti vairāku iemeslu dēļ: tulkojumi ir tikai aptuveni trīs procenti no visām ik gadu izdotajām grāmatām, dzeja no tām – pavisam niecīga daļa; lielās izdevniecības tieši ar autoriem nemaz nerunā, tikai ar literārajiem aģentiem, turklāt, gluži kā Liānas Langas gadījumā, nepietiek ar paraugtulkojumu vien, apgāds vēlēsies izlasīt visu grāmatu – īpaši, ja runa ir par romānu. Bet tas prasa laiku un līdzekļus.
Tomēr nevajadzētu domāt, ka ir ārkārtīgi daudz tulkotāju, piemēram, no somu vai igauņu valodas. Lola Rodžersa, kas angliski pārcēlusi šobrīd populārāko somu autoru Sofī Oksanenas un Rīkas Pulkinenas darbus, teic, ka ir tikai aptuveni pieci profesionāli tulkotāji no somu uz angļu valodu. Un viņiem, tāpat kā Margitai Gailītei un Jurim Kronbergam, somu literatūras vēstnieks citur pasaulē lielākoties ir nevis labi apmaksāts darbs, bet gan sirdsdarbs un vaļasbrīžu aizraušanās.
Balvas un konteksts
Kad pērnruden izskanēja priecīgā ziņa par to, ka rakstnieks Jānis Joņevs saņems ES Literatūras balvu, tai sekoja arī vēsts, ka apbalvoto debijas romānu jau kārojot pārtulkot un izdot teju visas ES valstis. Dažu potenciālo izdevēju entuziasms līdz šim noplacis. Joņeva tiesības šobrīd pārdotas Francijai, Bulgārijai, Norvēģijai un Turcijai, stāsta Jānis Oga, piebilstot, ka tuvākajā laikā cer uz konkrētām atbildēm no somu, zviedru, lietuviešu, igauņu, islandiešu, slovāku, čehu, slovēņu izdevējiem, kuri pašlaik lasa pieejamo tulkojumu angļu valodā.
“Liela nozīme ir gan balvai, gan pieejamiem tulkojumiem franciski un angliski, jo jebkurā apgādā, ja vien tas simtprocentīgi neuzticas tulkotājam (kā Latvijas apgādi uzticas Maimai Grīnbergai, Guntaram Godiņam, Dacei Meierei), vēlas izlasīt pilnīgi visu manuskriptu, nevis tikai paraugtulkojumu,” skaidro LLC vadītājs. “Ceram, ka arī Joņeva grāmatas tulkojums Francijā varētu izraisīt sniega bumbas efektu un palīdzēt atrast izdevēju arī Lielbritānijā, jo tieši britu apgādi bieži kā priekšnoteikumu, lai izvēlētos grāmatu izdošanai, min nepieciešamību pārbaudīt tās panākumus Vācijā un Francijā.”
Nupat prestižā Vācijas apgādā “Wallstein Verlag” iznākusi Valentīnas Freimanes autobiogrāfija “Ardievu, Atlantīda” Matiasa Knolla tulkojumā. Jānis Oga uzsver, ka tas nav tiešs latviešu izdevuma tulkojums. Valentīna Freimane, Matiass Knolls un grāmatas redaktore Karina Rābe ir radījuši atšķirīgu – saīsinātu un vienlaikus papildinātu – grāmatas versiju. Apgāds arī pārņēmis grāmatas pasaules autortiesības, un tas, kā norāda J. Oga, palīdz arī LLC, kurš tagad savos reklāmas materiālos var norādīt prestižā apgāda kontaktus.
Tādējādi, iespējams, gan Joņeva, gan Freimanes grāmatai būs izdevies radīt to, ko “Dalkey Archive Press” direktors Mārtins Raikers dēvē par kontekstu. 2010. gadā viņš laikrakstam “The Guardian” uzrakstīja sleju, kurā apstrīdēja pieņēmumu, ka britiem ir aizspriedumi pret tulkoto literatūru. “Pēdējos gados esmu vairākkārt to dzirdējis, taču nekad neesmu dzīvē saskāries ar lasītāju aizspriedumiem,” viņš norāda, uzsverot, ka ir gan cita problēma saistībā ar tulkojumiem – tā kā lasītāji neizjūt oriģinālās grāmatas kontekstu, izdevējam jācenšas to atveidot tikpat pārliecinošu un kārdinošu, kāds tas šķitis grāmatas oriģināla izcelsmes valstī. “Diemžēl tas nav iespējams,” raksta Raikers, “tādēļ mēs cenšamies iziet no situācijas, izmantojot pazīstamu angļu rakstnieku izteikumus par grāmatu, piešķirtās balvas vai salīdzinājumus ar britu grāmatām. Mēs darām, ko varam.”
Ko piedāvāt pasaulei, latviešu rakstniekiem pietiek, ir pārliecināta Liāna Langa. Dzejniece salīdzina latviešu autorus un arī nelielajā somu valodā rakstošo Sofī Oksanenu, kas ieguvusi popularitāti visā pasaulē: “Es ļoti cienu Oksanenu, viņa raksta labi, taču viņas panākumu pamatā ir tirgzinība – Oksanenai ir ļoti profesionāls literārais aģents.”
Vai būs arī profesionāli aģenti?
Latvijā profesionālu literāro aģentu šobrīd nav. Jānis Oga gan norāda – tā nav tikai mūsu valsts, bet visa Austrumeiropas reģiona problēma, kuru daļēji var skaidrot gan ar padomju laika ietekmi, gan to, ka autori lielākoties savas grāmatas izdod vairākos apgādos. Rietumvalstīs pieņemts, ka rakstnieks, mainot apgādu, aiziet no tā uz visiem laikiem. “Tādējādi autori lielā mērā pārstāv savas tiesības paši. Apgādi šajā darbā nav ieinteresēti gan tādēļ, ka no tā nav nekāda finansiāla ieguvuma, gan tādēļ, ka tiem trūkst resursu. Pat vislabākajā gadījumā, ja autora darbs tiek pārdots ārzemēs, avansā tiek iemaksāti aptuveni 500 eiro, no kuriem apgāds saņem ceturto daļu,” norāda J. Oga.
LLC vadītājs stāsta, ka vislabākā situācija – divi profesionāli literārie aģenti – šobrīd ir Čehijā. Un tikai viena no viņiem, Dana Blatna, kas šajā jomā darbojusies jau desmit gadus, vienlaikus strādājot izdevniecībā, tagad atzinusi, ka beidzot, pārstāvot 60 čehu autorus, spēj pati sevi uzturēt ar šo darbu.
Līdz šim īpaši laba sadarbība nav izveidojusies arī ar ārvalstu aģentiem, kaut gan tā sākta gan ar Krievijas, Zviedrijas un Francijas aģentiem, taču “viņu pārstāvētais autoru loks ir tik milzīgs, ka, ja neizdodas izdevējus ieinteresēt ātri, tad autors no tā kataloga ātri izkrīt ārā, tādēļ cenšamies strādāt ar mazākām aģentūrām,” secina Oga. Tādēļ LLC aizsācis sadarbību ar Turcijas aģentūru, un ir cerības, ka šai sadarbībai būs panākumi.
Lai situāciju labotu, LLC izdevies pārliecināt Kultūras ministriju un Valsts kultūrkapitāla fondu atbalstīt divu literāro aģentu darbību. “Šobrīd mēs maksājam nelielu atalgojumu diviem cilvēkiem, kuri nodarbojas ar daiļliteratūras un grāmatu popularizēšanu, runājas un tiekas ar citiem aģentiem un tulkotājiem.” Aģentu vārdus Jānis Oga neatklāj, sakot, ka šobrīd viņi popularizē tikai tās grāmatas, kuras LLC objektīvi izvēlas – Literatūras gada balvas un Baltvilka balvas laureātus, tāpat pārstāv grāmatas, kas jau iztulkotas angliski. Šāds piemērs patlaban esot Otto Ozola “Theodorus”, kuru pēc paša autora iniciatīvas tulkojis Kārlis Streips.
Cerīgi skatīties nākotnē ļauj katrs solītis – gan minētā tulkotāju stipendiju programma Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājā, gan literāro aģentu amata ieviešana LLC, gan arī pavisam jauna Britu tulkojumu centra iniciatīva. Jānis Oga stāsta, ka Londonas gadatirgū atklāta tulkotāju mentoringa programma. Tajā iesaistās tulkotājs, kuram mērķa valoda ir dzimtā, un mentors, kuram iespējami tuvas ir abas – gan oriģināla, gan mērķa valoda. Par pirmo tulkojumu izvēlēts Osvalda Zebra romāns “Gaiļu kalna ēnā”. To tulkos Tartu universitātē studējis amerikānis Džeids Vils, kurš – vai nav pārsteidzoši? – pārvalda gan latviešu, gan igauņu valodu un arī daudz atdzejojis no lietuviešu valodas. Par Vila mentoru iecelta tulkotāja Ieva Lešinska.
“Nezinu, vai man to vajadzētu teikt,” vilcinādamies sarunas beigās piebilst Jānis Oga, “bet, iespējams, mums tulkojumu jomā klātos vieglāk, ja izdotos vienoties Baltijas līmenī un prezentēt sevi kā vienotu reģionu. Bet šis jau nav vienīgais jautājums, kurā Baltijas valstīm vajadzētu atrast kopsaucēju.”
Pēdējos gados visvairāk tulkotie rakstnieki:
Nora Ikstena – angļu, gruzīnu, itāliešu, armēņu (antoloģijā)
Liāna Langa – angļu, vācu, krievu, lietuviešu (antoloģijā)
Inga Ābele – zviedru, angļu, gruzīnu (antoloģijā), armēņu (antoloģijā)
Kārlis Vērdiņš – angļu, čehu, lietuviešu (antoloģijā), vācu (antoloģijā)
“Orbita” – lietuviešu, vācu, drīzumā angļu, ukraiņu
Aleksandrs Čaks – igauņu, krievu, ukraiņu
Imants Ziedonis – zviedru, itāliešu.
Kopumā 2012. – 2015. gadā ārzemēs izdotas 26 autoru grāmatas.
Valsts finansējums programmā “Atbalsts ārzemju izdevējiem Latvijas literatūras tulkojumu izdošanai”:
Gads Piešķīrums eiro
2012. 19 920
2013. 31 303
2014. 41 357
2015. 35 000
Avots: LLC
