No Mariupoles līdz frontes zonai. “Latvijas Avīzes” korespondents ziņo par situāciju un noskaņojumu Ukrainā 102
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vai iespējams pilnā mērā sagatavoties iespējamai karadarbībai un kā tas darāms, pašlaik tas ir jautājums, kas nodarbina daudzus jo daudzus Ukrainas iedzīvotājus. Drīzāk atbilde ir noliedzoša, it īpaši tādēļ, ja viss tiek darīts beidzamajā brīdī pirms iespējamā uzbrukuma. Tas tādēļ, ka ir tik daudz nepieciešamu darbību, un diezin vai krīzes situācijā īsā laikā visu iespējams pilnvērtīgi paveikt. Tomēr labāk censties apbruņoties ar pamatzināšanām, kā uzvesties kara situācijā, un apgādāties ar pirmās nepieciešamības lietām.
Tas, protams, attiecas uz sabiedrības civilo daļu, ne armiju. Cilvēks ar ieroci, vēl jo vairāk, ja tas ir pieredzējis karavīrs, apzinās savus pienākumus un varēšanu, turklāt jau ilgu laiku atrodas paaugstinātas spriedzes un apdraudējuma apstākļos.
Karavīri stāsta, ka viņiem bieži zvana no mājām radinieki un nereti satraukti vaicā, vai situācija pie frontes līnijas ir draudīga, kā mājniekiem rīkoties, vai jau nepieciešams evakuēties.
Tad nākas tuviniekus nomierināt, ka frontes zonā viss ir gana mierīgi, ka uztraukumam nav vairāk pamata kā iepriekš, ka ukraiņu karavīri zina savus pienākumus un savus ļaudis ir gatavi pasargāt.
Par ārvalstu vēstniecību evakuēšanu te nedaudzu kilometru attālumā no separiem jeb ienaidnieka, ko mēdz nosaukt arī par rusņu, karavīri tikai pasmaida. Tā esot nevajadzīga satraukuma radīšana.
Mariupole pārvērtusies
Kopš 2014. gada, kad Krievija uzsāka agresiju ar Krimas sagrābšanu un pilna mēroga karadarbības uzsākšanu, stratēgiski svarīgā ostas un metalurģijas pilsēta Mariupole Ukrainas dienvidaustrumos ir acīmredzami pārvērtusies.
Tīra, sakopta pilsēta, kas attīstās, – pilnīgs pretstats tam, kas redzams krievu okupētajās Doņeckas un Luhanskas pilsētās, stāsta ukraiņu karavīri no Nacionālās gvardes pulka “Azov”. Daļa pilsētnieku saprot, ka pozitīvās izmaiņas saistāmas ar to, ka Mariupoli pašā konflikta sākumā izdevās nosargāt, padzenot no tās krievu “musinātājus” un vietējos līdzskrējējus, pārsvarā kriminālus elementus.
Atklāti savus separātiskos uzskatus te vairs neizrāda, šādas personas ātri esot pārmācītas, bet liela daļa vietējo esot visai inerta.
Ja valda Ukrainas vara, viņi pakļaujas tai, ja būtu Krievijas okupācijas vara, pieņemtu arī to.
Jebkurā gadījumā precīzi izvērtēt noskaņojumu nav viegli, taču, gadiem ejot, situācija uzlabojoties. Kā stāstīja “Azov” kapteinis Kirilo, daļa vietējo iedzīvotāju esot iepazinušies ar viņiem, dažs izveidojis ģimeni ar atnācējiem, un secinājuši, ka šis pulks dara vienīgi labu Ukrainai, vispirms jau rūpējoties par Mariupoles aizsardzību.
Aizvadītajā sestdienā kopā ar kapteini braucam uz sporta kompleksu, kur norisinās boksa sacensības karavīriem. Pa ceļam Kirilo norāda uz kādu deviņstāvu ēku. Visus tās sānus rotā zīmējums – meitenīte ar lācīti. Tas ir stāsts, kuru Mariupolē un, iespējams, daudz kur citur Ukrainā zina daudzi.
2014. gadā meitenīti un viņas māti pārsteigusi apšaude. Abas tobrīd bijušas veikalā.
Kad nograndis sprādziens, māte paspējusi ar savu augumu nosegt mazo. Tas palīdzējis meitenītei izdzīvot, lai gan viņa zaudējusi kāju, bet māte mirusi.
Apmācības civilpersonām
Nokļūstam boksa sacensību tuvumā. Daudz karavīru, kas aizrautīgi atbalsta savējos, kas cīnās ringā. Sportiska un aizrautīga atmosfēra.
Nākamajā dienā, tāpat kā citās valsts pilsētās, Mariupolē “Azov” rīko apmācības civilpersonām, iepazīstinot ar pašu nepieciešamāko zināšanu minimumu par to, kas darāms kara gadījumā. Sanācis daudz jaunu cilvēku. Vienā no punktiem virsnieks stāsta par to, kā rīkoties, dzirdot trauksmes signālus, ko Mariupolē atskaņotu divas lielās metalurģiskās rūpnīcas.
Viņš pastāsta, kas darāms pēc tam, un parāda, kam jābūt ievietotam tā saucamajā krīzes mugursomā. Netālu pieredzējis instruktors stāsta, kā izturēties, redzot dažādus aizdomīgus priekšmetus un mīnas. Citā vietā vairāki karavīri rāda, kā sniedzama pirmā neatliekamā medicīniskā palīdzība.
Liela interese ir par ieročiem. Daudzi tos centīgi izjauc un saliek, vingrinās “sausajā” šaušanā no dažādām pozīcijām.
Sanākušajiem kapteinis Kirilo saka: “Tie, kas nav turējuši ieroci rokās, to arī nedariet, jūs vienīgi varat kļūt par vieglu mērķi pretiniekam, varat nodarīt ļaunumu savējiem. Ja vēlaties cīnīties, piesakieties armijā. Tie, kas bijuši armijā, nāciet, atsvaidziniet iemaņas, būsim ierindā kopā.”
“Būtu beidzot nākuši”
Jau ir satumsis, braucam uz Gaļicinovkas ciemu, kas atrodas aptuveni desmit kilometru attālumā no frontes līnijas. Mūs uzņem 56. mehanizētās brigādes izlūku vienība. Tā izvietojusies ciema malā kādā nelielā mājiņā. Gultas kā armijā divos stāvos, turpat līdzās visa iedzīve – mugursomas, ekipējums, ieroči. Ir silta zupa, makaroni ar gaļu. Gatavo brīvprātīgi tas, kuram labāk padodas.
Viens otrs spriež, ka labāk krievi būtu beidzot nākuši, tad varētu viņiem kārtīgi sadot. 56 gadus Mikola, kas dienējis padomju armijā, sarunā ar mani atcerējās labo satikšanu ar kādu augumā garu vecāka iesaukuma lietuvieti.
Pavisam citādākas attiecības izveidojušās ar kādu krievu tautības karavīru – bijuši gatavi vai matus no galvas noplēst viens otram. “Un, lūk, tagad karojam pret krieviem…”
Pienāk rīts ar saulainu dienu. Tas būtu labs laiks krievu aviācijai, spriež pieredzējušais izlūks Ķīmiķis (segvārds), viss labi redzams, neviena mākonīša. Ejam līdzi nelielai grupai, kuras komandieris nolēmis vīriem atsvaidzināt dažādas karavīra pamatprasmes.
Plecos visiem 30 kilogramus smagas mugursomas. Ar šādu svaru nav sevišķi viegli mainīt šaušanas pozīciju, prasmīgi atkāpties vienības sastāvā, rāpot. Tādēļ visiem četriem grupas izlūkiem sejā drīz parādās sārtums un sviedru miklums. Šie vīri jau ilgāku laiku ir frontē, taču regulārs treniņš nepieciešams visiem, “Latvijas Avīzei” skaidro komandieris Fess (segvārds).
Ar Ķīmiķi dodamies satikt bataljona galveno izlūku kapteini, vārdā Pāvils. Satiekamies pie ceļmalas kafejnīcas. Kapteinis paskaidro, ka ēstuves īpašnieces divi dēli karo separātistu rindās, viens esot bataljona komandieris.
Kāda ir situācija frontē? “Iepretim mūsu sektoram vakar pienāca dzelzceļa sastāvs ar munīciju, veseli piecdesmit vagoni. Tuvumā virzījusies apjomīga kolonna ar bruņutehniku. Turklāt pavisam jaunu,” stāstīja Pāvils. “Jauna tehnika, tas nozīmē, ka tā var ilgi pārvietoties bez remonta,” piebilst Ķīmiķis.
Kopā ar viņu nokļūstam Neveļskoje ciemā, ko pamatīgi postījusi krievu artilērija aptuveni pirms diviem mēnešiem. Ēku konstrukcijas bijušas stingras, varbūt tādēļ tikuši cauri bez cilvēku upuriem.
Gandrīz visi vietējie iedzīvotāji pēc nakts uzbrukuma ar smagajiem 122 milimetrus jaudīgajiem ieročiem ciemu atstājuši.
Arī Ķīmiķa vads šo apšaudi pārlaidis kāda ciema nomales mājiņā. Diemžēl nācās redzēt vienu upuri – tas bija balts kaķis…
