No māla pikas līdz meistardarbam. Ciemos pie podniekiem Diānas Dzelmes un Naura Galviņa 0
Nepacietīgajiem, kas ātri grib tikt pie darba rezultāta, podniecībā nav ko darīt. Arī tiem, kas vairās no smaga fiziska darba, labāk mest tai līkumu. Diāna Dzelme un Nauris Galviņš – podnieku darbnīcas Ciparnīca Tals’ keramik’ saimnieki – ir izturējuši ne vienu vien pārbaudījumu un krīzes, tomēr palikuši uzticīgi mālam un podniecībai.
Katrā reģionā atšķirīgs māls
Kad ierodamies Ciparnīcā, acis skrien uz visām pusēm, jo vienlaikus gribas aplūkot gan gatavos māla traukus, kas sarindoti plauktos gar darbnīcas sienu, gan izvirpotos un žūstošos veidojumus, kuri gaida savu kārtu uz apdedzināšanu, gan papētīt pagātnes liecības – seno podnieku darinājumus. “Vai zināt, ar ko keramiķis atšķiras no podnieka?” uzsākot sarunu, Diāna mani testē.
“Keramiķis ir mākslinieks, kuram māla trauka izskats – forma, krāsa, faktūra – šķiet svarīgāks par funkcionalitāti. Protams, keramiķis var uztaisīt funkcionālu māla trauku, taču tas nav viņa galvenais mērķis. Savukārt podniekam ir svarīgi, lai viņa darinājums no māla pirmām kārtām būtu funkcionāls, un tikai pēc tam viņš domā par tā skaistumu.”
Diāna stāsta – katrs māls virpojot, žūstot un apdedzinot uzvedas atšķirīgi. “Tas ir dzīvs materiāls, ar raksturu,” viņa uzsver un piebilst, ka māla īpašības lielākoties nosaka tas, kurā reģionā iegūts, kādi ir piemaisījumi. “Latvijā iegūst sarkano mālu. To sarkanu vai sarkanīgi brūnu iekrāso dzelzsrūdas piemaisījums,” skaidro Diāna.
“Galvenais, lai mālam nebūtu kaļķu piejaukuma. Talsu apkārtnē, kur vien esam parakuši, mālam klāt ir kaļķi. Tas ietekmē trauka kvalitāti, jo kaļķu pleķītis var parādīties pēc apdedzināšanas vai izspiesties pat pēc gada. Ja pleķītis paliels, tas var izžūt un izkrist, traukā atstājot caurumu.”
No māla pikas līdz meistardarbam
Diāna un Nauris strādā ar balto mālu, melno mālu (sarkanais māls, kam piejaukts mangāns) un akmensmasu. Balto mālu un akmensmasu iegādājoties keramikas izejmateriālu tirgotavā Keramserviss, melno mālu – no Raunas cepļa saimnieka Edmunda Ciņa.
Nopirktais māls jau ir gatavs veidošanai – attīrīts un sapresēts. To izmīca un izveltnē, lai izspiestu ārā gaisu. Ja tas paliek mālā, virpojot var rasties izciļņi, bet apdedzinot – plaisas. Kad māls kļuvis teju tik mīksts kā sviests, no tā virpo trauku un vai arī formē spiedē. Trauks nu ir ieguvis formu.
Trauslo veidojumu noceļ no virpas, lai mazliet apžūst. Kamēr trauks nav galīgi nožuvis, to noklāj ar angobu. Tas ir ar ūdeni sajaukts pulverveida māls, kam pievienotas dažādas minerālvielas un metāla oksīdi, lai priekšmetam, to apdedzinot, piešķirtu nepieciešamo toni.
“Spilgtas krāsas glazūras man šķiet pārāk uzkrītošas, tās neatstāj vietu fantāzijai. Man tuvāki ir pastelīgie toņi, kurus var iegūt, izmantojot angobu,” savu izvēli pamato keramiķe un podniece Diāna Dzelme.
Pēc angobas uzklāšanas traukus rotā ar zīmējumiem, gravējumiem, krūzēm pieliek osu. Tad traukiem ļauj žūt jeb kaltēties. Nākamais darba procesa solis – māla veidojumu apdedzināšana. Tā notiek divos piegājienos. Vispirms māla traukus apdedzina 900 ºC, lai tie iegūst pirmo izturību; keramiķi to sauc par biskvīta apdedzināšanu. Pēc tās traukus noklāj ar glazūru un apdedzina vēlreiz.
“Mēs pārsvarā veidojam neliela izmēra funkcionālus māla traukus ikdienas lietošanai,” savus darbus lakoniski raksturo Diāna Dzelme. “Mums nav skrupulozi izstrādāta sava rokraksta, jo patīk mācīties, mainīties, nepārtraukti būt ceļā.”
Atvadoties Diāna un Nauris nosmej, ka māla traukus vajag droši lietot, nebaidoties, ka kāds var arī saplīst. Šajā sakarībā viņi piemin Maskavas podnieka Andreja Poverina teikto, ka labie un skaistie trauki līdz muzejam nemaz nenonākot, jo tos lieto un bieži vien saplēš. Muzejos lielākoties eksponējot tos, kas saglabājušies līdz mūsdienām tāpēc, ka lietotājiem nepatika – neskarti stāvēja skapī.
Noderīgi
Ja traukam sūcas cauri ūdens
Traukā ielej pienu un ļauj tam sarūgt. Rūgušpienu izlej. Māla poras būs aizpildījis kazeīns, kas aizturēs mitrumu.
Trauka dibenu uzmanīgi sakarsē virs liesmas un tad norīvē ar sveci. Parafīns aizpildīs māla poras, tāpēc ūdens vairs nesūksies cauri traukam.
Var izmantot PVA līmi, ko ar otiņu vienmērīgi uzklāj māla trauka apakšai no ārpuses.
Der zināt
Māls ir ar kāliju, nātriju, dzelzi, alumīniju un varu piesātināts nogulumiezis. Minerālu piesātinājuma īpatsvars nosaka māla plastiskumu, krāsu un citas īpašības.
No akmensmasas un porcelāna darinātus traukus apdedzina visaugstākajā temperatūrā (1250–1320 ºC), bet mālam ir gana ar 1000–1050 ºC.
Māla trauku priekšrocības…
Tie ir no dabīga materiāla.
Māla traukos ēdiens un dzēriens ilgāk saglabājas silts.
Sautējums izdodas garšīgāks, ja to gatavo māla podiņā. Turklāt ēdienu var pagatavot, izmantojot mazāk taukvielu nekā citkārt vai vispār iztikt bez tām. Taču jāņem vērā, ka māla sautējamo trauku nedrīkst likt karstā cepeškrāsnī – jāliek aukstā, lai trauks uzsilst pakāpeniski.
…trūkumi
Maza mehāniskā izturība – nevērīgi apejoties ar māla traukiem, var apdauzīt maliņas, saskrāpēt glazūru.
Māla izstrādājumi nav tik blīvi kā no porcelāna, akmensmasas vai fajansa darinātie. Ja vāzi vai citu trauku uzvirpo no māla, kam ir zema uzsūce (ūdens caurlaidība, ko norāda procentos) un traukus apdedzina pārāk zemā temperatūrā, tiem sūksies cauri ūdens.
