No Mākslas akadēmijas uz skolu. Ciemos pie jaunās skolotājas Līgas Uzulnīces 0
“Kad pati gāju skolā, manī visu laiku bija šī doma: es gribu būt skolotāja,” atceras Kaunatas vidusskolas skolotāja Līga Uzulnīce – konkursa “Jaunais skolotājs” laureāte.
Tomēr uzreiz pēc vidusskolas absolvēšanas Līga nedevās studēt pedagoģiju, bet gan iestājās Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiālē. “Arī māksla bija mans sapnis, kuru vajadzēja izsapņot,” skaidro Līga. “Mani tā interesēja, taču mācījusies biju tikai parastajā skolā, nebiju apmeklējusi mākslas skolu, tāpēc pat īsti necerēju iestāties akadēmijā. Biju pārsteigta, ka izdevās. Sapratu, ka šo iespēju nedrīkst laist vējā. Vajadzēja pierādīt gan sev, gan citiem, ka es varu mācīties Mākslas akadēmijā.”
Taču, kad pabeigusi mākslas studijas, secinājusi, ka joprojām velk uz skolu, gribas strādāt ar bērniem: “Man vienmēr patikuši bērni. Gan man ar viņiem ir viegli komunicēt, gan viņi viegli atrod kontaktu ar mani.”
Vai viņa nav sastapusies ar neizpratni: kāpēc ar mākslinieces izglītību jāstrādā skolā? “Ar neizpratni neesmu saskārusies, bet man ir teikts, ka varēju kļūt par otru Edīti Paulu-Vīgneri. Taču man māksla ir sirdslieta; naudu ar to nepelnīšu, jo mākslā sanāk sevi izlikt uz delnas, lai visi to apskata,” atbild jaunā skolotāja.
Ar vienu diplomu nepietiek
Tagad Līga Daugavpils Universitātē maģistrantūrā studē pedagoģiju, jo bez tās zināšanām skolā ilgstoši strādāt tomēr nevar. Kad šīs studijas būs beigušās, būs kārta jaunām mācībām – Līga plāno stāties Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā, lai kļūtu par mājturības skolotāju. Lauku skolotājai jāspēj pasniegt pēc iespējas vairāk mācību priekšmetu! Mākslas akadēmijā Līga studēja tekstilmākslu, tāpēc, piemēram, adīšanu un sūšanu viņa jau tagad varētu mācīt, tomēr vajadzīgs arī diploms, turklāt pilnīgi visu mājturības mācību saturu Līga pagaidām nepārzina.
Gan pamatskolas, gan 10. un 11. klasēs jaunā skolotāja pasniedz vizuālo mākslu, bet 12. klasē Līga māca tehnisko grafiku. Viņa ir arī pagarinātās dienas grupas skolotāja sākumskolas klasēs. Turklāt Līga ir radoša skolotāja, kura aizvien meklē, ko vēl skolā varētu darīt. Tā viņa atklāja, ka skolā ir stelles, ko neviens nav papūlējies salikt. Jaunā skolotāja tās salika un nu grasās sākt aušanu, lai bērniem parādītu, kā notiek aušana lielās stellēs. Tāpat viņa labprāt iesaistās skolas telpu rotāšanā pirms dažādiem pasākumiem: “Jo cilvēkam vairāk darba, jo vairāk viņš var izdarīt,” secinājusi Līga.
Līgas pirmā stunda skolā bija 12. klasē: “Sarēķināju, ka mums ir tikai piecu gadu vecuma starpība. Šķiet, ka viņi uz mani skatījās nevis kā uz skolotāju, bet kā uz draugu. Bija jāmāk sevi nostādīt tā, ka esmu tomēr skolotāja,” teic jaunā skolotāja. Tagad viņa secinājusi: viņai pašai vislabāk padodas vadīt stundas tieši vidusskolēniem, kuri stundās vairāk cenšas nekā jaunāki skolēni.
Tehniskā grafika ir izvēles mācību priekšmets, bet Līga uzskata, ka tam jābūt obligātam, jo tehniskā grafika attīsta domāšanu, telpisko uztveri, pacietību. “Sākumā skolēni dusmās met lapas pa gaisu, bet otrajā pusgadā rasēšana jau iepatīkas,” stāsta Līga.
Mākslā jābūt brīvam
Jautāta, kāpēc viņai patīk strādāt skolā, jaunā skolotāja atbild: “Man nepatīk rutīna, un skolā rutīna nav nevienu dienu. It kā katru nedēļu ir vienas un tās pašas stundas, viens un tas pats kolektīvs, taču emocijas katru dienu ir citas. Darbā skolā gūstu lielu prieku un gandarījumu. Skolēnu vārdi “paldies, skolotāj!” ir dzinulis, kas katru dienu dzen uz priekšu meklēt kaut ko jaunu, ko parādīt un izstāstīt bērniem.”
Līga cenšas, lai viņas vadītās stundas būtu daudzveidīgas: kopā ar bērniem skatās filmas, multiplikācijas filmas, iet laukā, lai mācītos zīmēt to, kas redzams dabā, stāsta par mākslas vēsturi.
Taču, protams, skolotāja darbā ir arī grūtības. Piemēram, vizuālā māksla ir tāds mācību priekšmets, kurā ļoti grūti vērtēt skolēna sniegumu. “Mēs visi nevaram būt mākslinieki, ne visiem otiņa klausa. Tāpēc cenšos uz bērnu darbiem skatīties no viņu pašu skatupunkta, saprast, cik daudz viņi katrā darbiņā ieguldījuši. Esmu gan arī novērojusi: jo no bērna vairāk prasa, jo vairāk viņš cenšas,” stāsta jaunā skolotāja. “Cenšos bērniem arī iemācīt, ka mākslā ir jābūt brīvam. Ir jāmāk izkāpt no rāmīša un jāpaskatās, kas ir aiz tā sienām. Mūsdienās mākslai vairs nav vienmēr jābūt skaistai.”
Ik pa laikam nokaitinot mūsdienu bērnu visatļautība, taču Līga mēģina ar to tikt galā, ar bērniem daudz runājot par cilvēciskām savstarpējām attiecībām. Tāpat grūti esot agri no rīta celties, jo skolā stundas sākas agri.
Līga teic: ziņa par to, ka kļuvusi par konkursa “Jaunais skolotājs” laureāti, viņai bijis liels pārsteigums. Nojautusi gan, ka kolēģi viņu konkursam pieteikuši. “Taču tas, ka tiku laureāta godā, tiešām pārsteidza. Strādāju taču nelielā lauku skolā, līdz kurai Rīga parasti neatnāk. Patīkami, ka ir šāds konkurss, kurā novērtē jaunus skolotājus, kuriem nav nemaz tik viegli ieiet skolā, kas ir ļoti saorganizēta vide, kurā grūti iekļauties kādam no malas,” saka Līga.
Viņa piebilst: ir skumji, ka pēdējā laikā lauku skolas tiek daudz kritizētas par izglītības kvalitāti. Līga bilst: arī Kaunatā skolotāji strādā apzinīgi un vismaz daļa bērnu čakli mācās. “Ne jau skolas lielums nosaka tās kvalitāti. Ja klasē maz bērnu, katram tiek veltīta individuāla pieeja,” spriež jaunā skolotāja.
Sāpīgs jautājums ir arī skolotāju algas. “Pēdējā laikā cenšos nelasīt komentārus internetā par šo tēmu,” atzīst Līga. “Jo no tiem esmu secinājusi, ka principā skolotāji nav vajadzīgi, jo mēs jau tāpat neko nedarot un neko bērniem neiemācot.”
Tad jau labāk būtu, ja valdība atstātu algas, kādas ir, tad nebūtu jāuzklausa līdzcilvēku neapmierinātība!
Pirmajā darba gadā skolā Līga šurp no Rēzeknes brauca tikai četru stundu dēļ nedēļā, nopelnot 50 eiro mēnesī. Šobrīd darba ir vairāk un arī alga lielāka, “taču ir grūti domāt par ģimeni, par bērniem, jo finansiāli ir liela nedrošības sajūta”. Skolotājs nevar zināt, vai nākamajā mācību gadā vispār būs alga un kāda tā būs. Tāpēc nezina, vai varēs pabarot bērnu, vai varēs nomaksāt dzīvokļa kredītu. Līga uzskata, ka tieši šī nedrošība daudzus jaunus skolotājus atbaida no darba skolā: “Negribas visu laiku dzīvot bailēs. Lai cik man ļoti patīk skolā, arī man ik pa brīdim tieši finansiālās nedrošības dēļ rodas doma, vai nevajag dzīvē darīt ko citu.” Tomēr Līga vēlētos palikt skolā un strādāt tieši Latgalē, kur saskata gan skaistu dabu, gan jaukus cilvēkus.
