No lopu pieņemšanas punkta līdz maizes ceptuvei. Caur māju izsekot vēsturi divu gadsimtu garumā 0
Uz Rucavas pagasta “Aleju” mājām rucavniece Gunita Pričina atnākusi dzīvot pirms 23 gadiem, kad tikko apprecējusies. Remontējot virtuvi, uz kāda baļķa atklājusies atzīme, ka māja celta 19. gs. Par pirmajiem ēkas iemītniekiem ziņu trūkst, bet zināms, ka pirmajos padomju gados te atradies lopu pieņemšanas punkts ar vairākiem staļļiem, lielu šķūni, māja tolaik bijusi daudz garāka, turklāt tad tās nosaukums bija “Hūvēji”, stāsta saimniece. Apliecinot šo vēsturisko periodu, tagad, rokot zemi, atkal un atkal parādās ļoti daudz zāļu pudelīšu. Kad lopu pieņemšanas punkts tika likvidēts, kādu laiku nams stāvējis tukšs, bet, kad Rucavā gadījusies ugunsnelaime – nodegusi ciema padomes ēka –, divas telpas ierādītas tās darbiniekiem. Savukārt mājas pusē otrpus verandai, kas redzama no ielas, esot bijusi kurpju labotava. Vienu periodu ēkā iekārtota bibliotēka, te darbojies arī šūšanas ateljē un sētas pusē pat frizētava, bet mājas daļā, kas tagad nojaukta, atvēlēts arī neliels divistabu dzīvoklītis kādai ģimenei. Ilgus gadus, kā atceras Gunita, te dzīvojis Jānis Tožis, kurš atnākot paņēmis līdzi savas mājas nosaukumu “Alejas”. Viņš nogrāvis mājas vienu daļu un staļļus, uzcēlis dziļo kūti un šķūnīti.
Krāsns ķieģeļu otrais mūžs
Pričinu ģimene 1995. gadā māju nopirkusi no tantes, kas pēdējos gadus kopusi Tožonkuli. Vēloties sarūpēt mūsdienām atbilstošus apstākļus, jaunā ģimene izremontēja namu, iebūvēja tualeti un vannas istabu, kā arī sāka glīti apšūt fasādi, nesen apdarināta arī verandiņa.
“Māja ir bijusi apbrīnojami sabiedriska, te vienmēr darbojušies un nākuši cilvēki, tāpēc nebrīnos, ka tās aura man palīdzējusi piepildīt savu vēlmi – strādāt mājās,” stāsta Gunita.
“Kad nopirkām šo māju un taisījām remontu, nojaucām veco krāsni kurpnieka istabā, ķieģeļus aizvedām uz fermu. Vajadzēja kaut kā nopelnīt, tajā pašā laikā atrodoties mājās pie bērniem,” atceras Gunita, pieminot, kā viņas mamma Lilija, kura dzīvo tepat netālu – 200 metru attālumā, iedrošinājusi pamēģināt cept un pārdot maizi, liekot lietā vecmāmiņas recepti. Jāuzmūrē tikai maizes krāsns, naudu, ko samaksāt mūrniekam, viņa iedošot. Atcerējušies par ķieģeļiem un braukuši tiem pakaļ. Rucavā labi zināmais un pieredzējušais mūrniekmeistars Edgars Šliseris ātri vien uzmūrējis maizes krāsni, tā viņam bijusi devītā, vēlāk Gunita pierunājusi uzmūrēt vēl divas krāsnis, kaut arī meistars jau ir ļoti cienījamos gados.
Darbošanās auras iespaidā
Maizes cepšana Gunitai gājusi no rokas, un nu jau ceptuves ēkā iekārtota arī veikala telpa. Līdzās trim malkas krāsnīm piektdienās ar pilnu jaudu strādā elektriskā krāsns, kurā cepas baltmaize. Šajā dienā ceptuvē strādā lielais dēls Jānis un vedekla Kristīne (pārējo nedēļu Jānis apgūst biznesa vadību Ventspils Augstskolā, bet vedekla strādā Liepājā par zobu tehniķi). Otrs dēls Rihards studē augstskolā Rīgā, savukārt mazā meita Paula mācās Nīcas vidusskolā 2. klasē.
Tagad Gunita maizi cep četras reizes nedēļā, tirgošanā ļoti palīdz vīrs Jānis. “Aleju maize” pieprasīta ir ne vien Liepājas Pētertirgū un biedrības “Lauku sēta” tirdzniecības vietā “Andelande” Liepājā, bet arī Aizputes, Nīcas, Skodas tirgū.
Nesen Gunita savā ceptuvē sākusi uzņemt arī tūristu grupas, piedāvājot paēdināt ar rucavnieku tradicionālajiem cienastiem – ceptu siļķi, balto sviestu un vārītiem kartupeļiem. Pēdējā laikā bērnus cienājot ar cepeškrāsnī ceptām “kartupeļu ligzdiņām”, kas pildītas ar malto gaļu. Ciemos brauc gan bērni, gan skolotāji – grupas šeit, piemēram, pēc Dunikas purva takas izstaigāšanas, piestāj palūkoties, kā krāsnī tiek likti maizes kukuļi, un, kamēr tie cepas, paēd siltas pusdienas. Pēc tam visi dodas tālākā ceļā, paņemot līdzi tikko izcepušos karstu maizīti.
