No lielā uz mazo un atpakaļ. “Prozas lasījumi 2018” 0
Prozas lasījumi, kas Rīgā un Jūrmalā notika no 4. līdz 9. decembrim (ar nelielu uvertīru 1. decembrī), ik gadu liek par sevi jautāt: kas īsti tie ir? Vai latviešu literatūras crème de la crème? Kādas ir Prozas lasījumu robežas laikā un telpā, un kas to nosaka? Par laimi, šī gada lasījumi bija tik mēreni, ka dažas idejas uz šiem mūžīgajiem jautājumiem varēja maztraucēti rasties.
Prozas fakti
Šogad lasījumus organizē festivāla padome: Nora Ikstena, Sandra Ratniece, Inga Žolude, Arno Jundze un Osvalds Zebris, savukārt par īstajām sajūtām rūpējās Sigita Kušnere un viņas komanda.
Kurš piedalās? Jautājot kādai pazīstamai autorei, vai arī viņa nevēlas nolasīt stāstu, aptvērām, ka piedalīties Prozas lasījumos var tad, ja tiec pamanīts/uzaicināts.
Tātad Prozas lasījumi IR objektīvi vai subjektīvi veidota konstrukcija.
Kāds ir lasījumu apmeklētājs? Vidusmērā izslāpis. Jādomā arī par veselo saprātu – maksimālais daudzums, ko šogad esmu baudījusi, ir pieci vakari un viens rīts, vismaz 12 prozas stundas un 24 autori, kuru vidū diemžēl nespēja ierindoties bāru tūre ar rakstniekiem un jauno/iesācēju lasījumi, kā arī abas fiziski un garīgi neaizsniedzamas diskusijas (par detektīviem un prozas aktualitāti).
Atbalstītāji? Noslēguma pasākumā, kas bija veltīts vārda brīvībai un Saūda Arābijas konsulātā Stambulā nožņaugtā žurnālista Džamala Hašogi piemiņai, Pauls Bankovskis sacīja, ka VKKF un Rīgas dome varbūt arī nav tie ļaunākie varas iemiesojumi.
Indivīds un vara
Aplūkojot dzirdētos stāstus un lielāku darbu fragmentus, kādu, protams, atkal nebija maz, rodas iespaids, ka “vēstures acs” sašaurinās, lūkojoties uz cilvēku, redz tikai pāridarījumu esenci, gandrīz vai eksistenciālismu.
Kā nostalģisks arhaisms tāpēc šogad izskatās Egīla Ventera lieliskais stāsts par atmodas laika vēsmām un Gorbačova vizīti Rīgā, kurā kosmosa detaļas sadzīvo ar kosmiskajiem sprādzieniem varas apturētā indivīdā.
Lielākais, uz ko pašlaik esam gatavi, – jau kuro reizi apskatīt varas un indivīda attiecības. Par to arī nepublicētais Ingunas Cepītes fragments no “Ulsika” – bērns, “pareizā dzejoļa” izvēle un padomju skolas vara.
Neierastāka vēstures aina arī Ingas Žoludes un igauņu rakstnieka Tīta Aleksejeva topošajā darbā par Livoniju, bet arī te skats ir it kā iekšupvērsts uz vīrieša un sievietes attiecībām, apzināti sadalot vēstījumu.
Interesanti, ka varas ietekme uz indivīdu šoreiz drīzāk dominē bezlaika/nākotnes/fantastikas tēlojumos: Jānis Joņevs nespēj pārsteigt ar novatorisku sižetu, bet joprojām ir epizodes meistars, rakstot stāstu par kādu tehnisku atgadījumu noslēpumainā radošā “inkubatorā”; Guna Roze tēlo indivīdu, kas piedalās sava likteņa spēlē ar metamkauliņu, un pūlis, interaktīvā mediju pasaule spriedelējot noskatās; Arno Jundzes stāstā indivīds pamostas pēc paģirām, aiziet uz pastkastīti, bet neatrod vairs savu pasauli un paliek viens no daudzajiem “cilvēkiem halātā”; Margarita Perveņecka liek skolēnam mocīties ar fizikas/matemātikas valodas uzdevumiem; pat simtiem vārdu, kādos tautā sauc varas aizliegto alus “dvuļu” Svena Kuzmina nākotnei adresētā vēstulē, atgādina par indivīda brīvības bezjēdzīgumu spēka priekšā. Vienīgi – ja vēsturiskais fons drīzāk nozīmē, ka uzvarēs indivīds, skats uz nākotni ir daudz pesimistiskāks.
Personības vēsture
Nedaudz nogurstot no politiskās vēstures, loģiska ir atgriešanās pie omulīgās indivīda vēstures. Šogad amplitūda diezgan plaša – no Ulsika un Kristīnes Ulbergas stāsta par Santjago ceļā piedzīvoto līdz pat Rūtas Mežavilkas mūža darbam, kas veltīts viņas vecmammai, un atdzimušajām, it kā pilnbriedu guvušajām Aivara Eipura minimām.
Turklāt komisms te nereti sadzīvo ar smeldzi, kas nedaudz gausajā domīgumā nodrošina personības tēlojuma daudzpusību, paradoksu un dinamiku.
Andra Akmentiņa romāna fragmentā varonis, tikko pamodies, ieskatās pats savā, savu sieviešu un “savu institūtu” vēsturē, te laba daļa muļķības un gudrības. Lai gan Prozas lasījumos nebija žūrijas, šo stāstu gribētos nosaukt par vienu no labākajiem, turklāt autors prot strādāt ar mūziķiem un publiku.
Līdzīgi simpātisks jau atkal ir Sergeja Moreino stāstu veidošanas princips – ieskatoties sava varoņa dzīlēs, it kā runāt pirmajā personā visās toņkārtās. Savukārt “Latvijas lauku Hičkoka” šausmu nervs ir rūpīgi veidots Alises Redviņas stāstā par Lauru apsēdušām mušām (Kurzemes prozas lasījumu laureāte).
Īpatnēji, ka pat lasījumos mazāk pamanāmie stāsti ļoti, pat pārāk uzmanīgi skatās uz indivīda personīgo vēsturi: Māris Bērziņš “ievieto” bērnudārzā vecākus un skaidro par gejiem; Vladis Spāre tēlo sievieti, kas atstāj bērnu glābējsilītē; Zane Zuste raksta par tramvaja vadītājas nepiepildīto mīlu; Māra Svīre lasīja par apjukušu sievieti no krasta aizpeldējušā laivā.
Protams, pilnasinīga personības vēsture var būt gan literāri baudāma, gan vispārināma sociālā un eksistenciālā līmenī.
Laiks jautājumiem
Grūti nosaukt šī gada Prozas lasījumus par pārsteigumu pilniem – romāni joprojām top, īsteni labu stāstu nav daudz, bet formas eksperimenti būtībā izpaliek. Prozas lasījumi joprojām nesniedz atbildes uz sabiedrības problēmām, drīzāk uzdod jautājumus.
Arī pašiem lasījumiem varētu būt laiks aizdomāties: kāpēc festivālam joprojām jābūt tik cieši saistītam ar Andreja Upīša dzimšanas datumu 4. decembrī? A. Upīša muzeja loma nav skaidra, jo lasījumi nenotiek tā telpās (pat atklāšana ne). Vai Prozas lasījumiem patīk šīs robežas, un vai tas drīzāk nav pagātnes varas instruments? Ja notiktu pārmaiņas, iespējams, mēs tās jau atkal nepamanītu.
