Lomas un filmas 7
Pirmajā filmā piedalījos 1989. gadā. Tolaik vēl milicijā strādāju. Dodos no darba mājās, stacijā man pienāk klāt meitene un kaut ko saka, tolaik vēl angliski nesapratu. Pienāk otrs skuķis un pārtulko – mēs, kanādieši, uzņemam filmu, vai jūs nevarētu vienā epizodē nofilmēties, mums jūsu seja der. Es saku – nu, labi, bet cik laika tas aizņems? Tas būs ātri, meitenes sola. Filmēšana ievilkās līdz rītam. Zvanu sievai, viņa nikna – ko tu man te stāsti! Man nofrizēja matus, ieģērba krievu miliča formā, iedeva garo trīslīniju šauteni, pret ko es protestēju, teicu – miličiem tādu nebija. Tas nekas, kanādietim jo trakāk, jo labāk. Un tad mans uzdevums bija dzenāt hipijus pa staciju, kuri tirgojās ar “The Beatles” platēm. Filma saucās “Sarkanais karstums” vai “Sarkanā tveice”, kanādiešu un franču kopražojums. Tā iesākās mana kinokarjera. Tagad filmēšanās vairs nav hobijs, bet darbs. Pagājušajā vasarā vienlaikus bija vairākas filmas, nespēju vien izbraukāt – no Zilupes uz Talsiem, atpakaļ, tad uz Rīgu. Tās bija Viestura Kairiša “Melānijas hronika”, krievu filma “K-vest”, Lailas Pakalniņas filma “Ausma”, televīzijas seriāls “Viņas melo labāk”.
