Arturs Bilerts darina seno baltu kaujas cirvjus: zīmolam ir savs īpašs stāsts 10
Oh! Wav! Super! – ir biežākie apbrīnas saucieni, ko izpelnās Artura Bilerta izgatavotie seno baltu, slāvu un skandināvu kaujas cirvīši. Kaut arī studenta hobijs aizsācies tikai pirms diviem gadiem, puisis arheoloģiskā tērpā ar stilizētiem viduslaiku ieročiem jau ievērots dažādos pasākumos. Iegādāties viņa cirvīšus pašlaik var vienīgi salonveikalā “Mākslas lāde” Liepājā un “Facebook” mājas lapā ar nosaukumu “Lāča cirvji”, retāk dažādos gadatirgos.
Kāpēc tieši Lāča cirvji? “Viena no populārākajām versijām ir tāda, ka mans vārds tulkojumā no ķeltu valodas nozīmē Lācis. Tāpat daudzām senajām tautām, arī kuršiem, lācis bijis svēts dzīvnieks,” zīmolu atšifrē Arturs.
Nepretendē uz autentiskumu
Cilvēki uz viņa darinājumiem parasti skatās kā uz vēstures lieciniekiem no vēlā dzelzs laikmeta līdz viduslaikiem.
“Obligāti vajag paturēt rokās, lai novērtētu cirvja smagumu. Lielākoties jūsmo vīrieši, arī bērni līp kā pie magnēta. Lai radītu attiecīgo noskaņu, izbraukuma tirdziņos kopā ar savu draugu un domubiedru Gustavu Pelēci bieži esam viduslaiku tērpos. Tie tapa ar Gustava sievas mākslinieces Līnas Freimanes palīdzību. Nevaru apgalvot, ka mūsu tērpi no vilnas un lina ir autentiski, jo arheoloģiskajos izrakumos atrastie tekstila izstrādājumu fragmenti saglabājušies galvenokārt vietās, kur bijušas klāt saktas vai citas rotas. Un, protams, pie jostas piestiprināts cirvītis,” stāsta Arturs. Viņš atzīst, ka viņu darbošanās un cirvju izgatavošana “nav gluži eksperimentālā arheoloģija, jo cirvīši ir stilizēti atdarinājumi, kuru izgatavošanā netiek izmantotas tā laika tehnoloģijas, materiāli un metodes, tātad – cirvji nav gluži autentiski. Zinātājs var pakritizēt, bet nevar arī teikt, ka kurši lietoja un nēsāja tikai to un neko citu”.
Arturs pamatīgi pētījis un analizējis oriģinālus, tāpat senās tehnikas, tomēr šo priekšmetu izgatavošanai viņš ņem talkā mūsdienu tehnoloģijas un pārveido un apstrādā parastos malkas cirvjus.
Cirvjus rotā dažādi zīmējumi un simboli, ko izdedzina ar elektrolīzes metodes palīdzību. Tiek ņemts trauks ar ūdeni, kam iekšā sāls, akumulatora lādētājs un nagu laka, ar ko veido zīmējumu. Akumulatora lādētāja vada galu ar plusiņu pieliek pie cirvja, bet otru galu – pie cita metāla. To visu ievieto ūdens un sāls maisījumā. Ar nagu laku noklātā vieta paliek neaiztikta, tikmēr pārējā virsma tiek izdedzināta. Otrs variants ir zīmes iededzināšana, stāsta censonis.
Zīmes ar vēstījumu
“Dizaina pamatā ir seno baltu, skandināvu un slāvu kaujas ieroči, jo šīs tautas mūsu reģionā ir mitinājušās, mijušās vai staigājušas pāri,” Arturs mēģina pietuvināties 9. līdz 12. gadsimta garam. Trīsstūris baltu tautām ir Dieva zīme, savukārt slāvi savus cirvjus dekorējuši ar zigzagu jeb zibens simbolu. Dažas, piemēram, Zalkša vai Saules zīmi, Arturs liek uz cirvīša dizaina apsvērumu dēļ, citas – atdarinot arheoloģiskos atradumus. “Pieļauju, ka senie kurši ticēja zīmju spēkam un droši vien gāja pie krīvu krīviem, pareģiem, lai gūtu aizgādniecību, izlūgtos veiksmi kaujās u. c.”
Cirvja galva, asmens kātā tiek stiprināta savdabīgi – ar piesaitēšanu. Tas gan vairāk kalpo kā dizaina elements, lai vizuāli iespaidīgāk. Rokturim tiek izmantots koks, ko speciāli padara grubuļainu, lai neizslīd no rokām, taču bedrītes nav izgrebtas ar kaltu, bet gan ar slīpējamo mašīnu.
Abi ar draugu Gustavu vērojuši seno tradīciju kopējus, vēstures restaurācijas klubus, kam šādi ieroči piederētos, bet paši vēl nevienā kopā nav iestājušies. “Grobiņā ļoti atraktīvi darbojas aktīvā tūrisma centra “Kuršu vikingu apmetne”, bet vēl trakākas lietas notiek starptautiskā projektā “Battle of the Nations”. Arī Latvijai ir sava cīnītāju komanda. Katru gadu kopā sabrauc komandas no dažādām valstīm un viduslaiku manierē cīnās pa īstam, ar reāliem cirvjiem un zobeniem. Ir reāli lauztas rokas un ribas,” stāsta Arturs.
Ar ekotehnoloģisku domu gājienu
“Mana pamatizglītība ir sociologs, vadības zinātņu speciālists, pašlaik ar prieku un gandarījumu izmantoju iespēju Liepājas Universitātē studēt ekotehnoloģijas un gribu pabeigt otro maģistrantūru. Arī manā hobijā redzams ekotehnoloģisks domu gājiens: cirvīša pamata bāzei izvēlos otro reizi izmantojamu materiālu,” atklāj cirvju entuziasts. “Pēc augstskolas gribu atrast darbu ekotehnoloģiju sfērā. Saistībā ar dabas aizsardzību vai vides zinātni, kas strauji attīstās,” spriež Arturs un ir pārliecināts, ka varētu pielikt plecu izglītības jomā – skaidrojot klausītājiem par ekotehnoloģiju nozīmi mūsu dzīvē.
“Ja esmu personīgi klāt cirvīšu tirdzniecībā, tad interesentiem noteikti pastāstu par to izgatavošanas tehnoloģiju. Protams, tikai pēc tam, kad cilvēki jau ir izrādījuši patiesas emocijas par “kalēja darbiem”. Lielākoties viņi domā, ka tas ir mans kalēja darbs. Kad beigās pastāstu, kā īstenībā top šie cirvji, uz sekundi iezogas vilšanās, bet drīz tam seko jauns pārsteiguma vilnis. Cilvēkiem ir jāzina, ko viņi pērk!”
