Māris Zanders: No kurienes uzrodas ministri 27
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Runās, kas mutuļo ikreiz pirms jaunas valdības izveidošanas, tradicionāli tiek uzdots vienlīdz naivs un pamatots jautājums par cilvēkiem, kuru uzvārdi izskan kontekstā ar kādu no posteņiem – kāpēc tieši viņš/viņa?
Pareizāk sakot tā: vieglāk, ja vērtētājam par iespējamo ministru ir nepārprotami noraidošs viedoklis, tad zināmā mērā nekāda galvas lauzīšana par kandidātu nav nepieciešama. Nepatīk, un viss. Savukārt ne tik viennozīmīgas attieksmes gadījumos jautājums paliek karājamies gaisā.
Šajā kontekstā tradicionāli ir divas pozīcijas. Pirmā: ministram ir jābūt konkrētās nozares profesionālim, lai ko šis jēdziens nozīmētu. Otrā: tas tā nav, jo “profesionāls politiķis” (atkal – lai ko šis jēdziens nozīmētu…) var politiski vadīt teju vai jebkuru ministriju. Manā skatījumā garantēti drošs rezultāts nav nevienā gadījumā un viss patiesībā ir atkarīgs no diviem aspektiem.
Domas ilustrēšanai minēšu Lielbritānijas piemēru. Pieļauju, ka daļa lasītāju pamanīja, ka šajā valstī pavisam nesen mainījās premjerministri, bet vēl pirms tam arī personāži, kurus mūsu terminoloģijā sauktu par finanšu ministriem. Jaunais – Džeremijs Hants – vismaz pagaidām saņēmis labas atsauksmes, tostarp tādēļ, ka tiek uzskatīts par nomierinoši pieredzējušu, profesionālu politiķi.
Patiesi, cilvēks ir politiski atbildējis gan par kultūru, gan ārlietām, gan veselības aprūpi. Tomēr, lasot britu presi, var pamanīt – veselības jomas vadīšanā Hantam sekmējies gluži labi, toties ārlietu ministra postenī viņš vairāk palicis atmiņā ar, atvainojiet, pilnīgi stulbu Eiropas Savienības salīdzināšanu ar PSRS, savukārt kultūras vadības jomā viņa lielākais sasniegums esot bijis slēpšanās aiz koka no žurnālistiem kādā Hantam neveiklā situācijā. Citiem vārdiem sakot, cilvēks ar patiešām pamatīgu pieredzi varā (nevis podziņu spiedējs parlamentā), tomēr nevarētu teikt, ka šī pieredze arvien nesusi labus rezultātus.
Ja minam iespējamos iemeslus šādam nevienmērīgam sniegumam, tad arī nonākam līdz iepriekš solītajiem diviem aspektiem.
Pirmais. Lai cik labi cilvēks orientējas valsts varas spoži, ne tik spoži un pavisam neapgaismotajos gaiteņos, viņam ir jāspēj jēdzīgi komunicēt ar savas jaunās ministrijas augstāko ierēdniecību.
Hants, kurš, pieļauju, no medicīnas saprot relatīvi maz, veselības ministra postenī esot funkcionējis gluži labi tādēļ, ka izvirzīja sev dažas konkrētas prioritātes (jauno mediķu atalgojums un pacientu drošība) un nemācīja dzīvot nozares pārvaldi citos jautājumos.
Savukārt viens no iemesliem, kādēļ tik ātri portfeli zaudēja Hanta priekštecis finanšu ministra amatā, bijis tas, ka pirmais šā kunga darbs bija jomas augstākās ierēdniecības tīrīšana. Lūgums nepārprast: ja konkrētais ierēdnis nav savam darbam derīgs, tad jaunam ministram ir visas tiesības no šā cilvēka atvadīties.
Runa ir par citu situāciju – kad jaunais ministrs sāk darbu ne tikai ar savu biroju, bet arī skaidriem mājieniem, ka viņam ir “savas” kandidatūras arī kaudzei citu posteņu nozarē. Jo viņam, redziet, vajag “savus cilvēkus”, kuriem viņš uzticas utt. Tā nav laba ideja.
Otrais. Tā sauktajam profesionālajam politiķim patiešām nav perfekti jāpārzina pārraudzībā saņemtā jaunā joma, tomēr viņam vismaz ir jāsaprot, ka neviena joma nav viengabalaina, ka tajā ir interešu grupas. Var daudz un pat pamatoti spļaudīties ne tikai par ierēdniecību, bet arī nozares “kliķēm”, bet šī siekalu dziedzeru eksokrīnā funkcija nemaina situāciju.
Formulēšu citādi: politiķa mūžs, pat ja novērtēts kā veiksmīgs, kādā postenī jebkurā gadījumā ir īsāks par laiku, kurā nozarē veidojušās formālas un neformālas attiecības starp nozares ietekmīgākajiem spēlētājiem.
Ja politiķis stājas ministra postenī ar tēzi, ka viņam, lūk, ir valdības rīcības plāns un uzticams birojs, savukārt attiecības ar nozari reducē uz naudas piešķiršanu vai nepiešķiršanu, tad būs slikti.
Man šķiet, ka kandidātu uz ministru posteņiem, ja tā var teikt, izklaušināšanas posmā gluži labi var saprast konkrētā cilvēka izpratni par minētajiem diviem aspektiem. Ja cilvēks ar izlēmīgumu saprot citu neuzklausīšanu, tad viņš par ministru nav jāvirza, lai cik labs būtu viņa CV.
Latvijā, cik saprotu, gan politiķi, gan sabiedrība diezgan skeptiski vērtē modeli par t. s. bezpartijiskiem ministriem. Skaidrs – ja labēji konservatīva partija par savu ministru virzīs cilvēku ar kreisi liberāliem uzskatiem, tad agri vai vēlu būs nepatikšanas, lai cik profesionāls cilvēks būtu konkrētajā jomā un šī joma pat neprasītu ministra un partijas ideoloģisku harmoniju.
No otras puses, piemēram, Francijas valdībās (dažkārt arī ASV) regulāri ir ministri, kuri nav prezidenta partijas biedri, un nekas slikts nav noticis. Tādēļ man subjektīvi nedaudz žēl, ka ministru kandidatūru virzīšanā lojalitātei pret konkrēto partiju ir tik liela nozīme.
