Vēsturnieks: Par padomju okupācijas periodu ir daudz mītu. Blēņas par investīcijām 31
Sadarbojoties Kultūras ministrijai, Latvijas Universitātei (LU) un Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, Latvijas valsts simtgades ietvaros ir tapusi individuālo grantu programma “Esejas par valstiskuma vēsturi Latvijā”. Individuālie granti piešķirti deviņiem pretendentiem: Andrim Šnē, Tomam Ķikutam, Edgaram Ceskem, Ivaram Ījabam, Tomam Ķencim, Jānim Šiliņam, Inesei Runcei, Gatim Krūmiņam un Inesim Feldmanim.
Gatis Krūmiņš, vēstures zinātņu doktors, Vidzemes Augstskolas rektors: “Par padomju okupācijas periodu joprojām ir daudz mītu. Esejā rakstīšu par galveno, kas par šo posmu jāzina. Pētījumu rezultāti rāda, ka PSRS režīms pie mums īstenoja koloniālu politiku: teritorija un tās iedzīvotāji tika nežēlīgi ekspluatēti, bet tie, kas nepakļāvās, – bargi sodīti. Blēņas ir apgalvojumi, ka pēckara gados šeit tika daudz investēts, mani pētījumi pierāda gluži pretējo. Uzskatu, ka valstij atgūtās neatkarības starta brīdis 1991. gadā bija ievērojami sarežģītāks nekā 1918. gadā. Toreiz nebija radikāli jāmaina ekonomiskais modelis, varējām viegli uzņemt sakarus un saprasties ar Rietumeiropu, jo daudzi bija ieguvuši labu pasaules klases izglītību un starptautisku pieredzi. Pēc Pirmā pasaules kara un revolūcijas beigām Latvijā atgriezās pārsvarā valstij lojāli cilvēki. Savukārt padomju okupācijas periodā pie mums ieradās simtiem tūkstoši imigrantu, kuriem tika iestāstīts, ka viņi te būvēs sociālismu. Par lielas viņu daļas lojalitāti mūsu valstij arī šobrīd diemžēl ir jāšaubās.”
Inese Runce, vēstures zinātņu doktore, LU Vēstures un filozofijas institūta vadošā pētniece: “Nākamgad aprīlī apritēs 100 gadi kopš pirmā Latgales kongresa sanākšanas. Eseju veltīšu šī kongresa nozīmei Latgales apvienošanās centienos ar pārējiem topošās Latvijas valsts novadiem vienā zemē. Man ir iestrādnes – pētījumi par baznīcas lomu Latgalē un Franča Trasūna kultūrvēsturisko darbību pirms Latgales kongresa.”
Andris Šnē, vēstures zinātņu doktors, LU Vēstures un filozofijas fakultātes vadošais pētnieks: “Rakstīšu par norisēm tā dēvētās Senlatvijas teritorijā no 2. gadu tūkstoša sākuma – pirms krusta karu sākuma – un pēc tam šo karu laikā, līdz pat 13. gadsimta beigām, kad Latvijas un Igaunijas teritorijā beidzās krusta karu militārās aktivitātes. Fundamentāli svarīgi, ka valsts ideja un forma tika atnesta krusta karu ceļā. Aplūkošu, kā tika ieviesta kristietība un vai šajā sakarā varam runāt par vācu kolonizāciju. Daļa pētnieku teiks, ka jā; citi būs piesardzīgāki.”
Jānis Šiliņš, vēstures zinātņu doktors, Latvijas valsts vēstures arhīva eksperts: “Mans temats ir “Pirmā pasaules kara nozīme Latvijas valsts tapšanā”. Rakstīšu, kā attīstījās Latvijas valstiskuma ideja, došu ieskatu pretrunīgajos procesos, ko Pirmais pasaules karš veicināja sabiedrībā. Aplūkošu latviešu strēlnieku nozīmi, rakstīšu par problēmām, kas saistās ar sarkanajiem strēlniekiem. Ir daudz diskutēts, kāda bija sarkano strēlnieku loma komunisma režīma izveidē Krievijā un kāda bija viņu loma Latvijā.”
Toms Ķikuts, vēstures zinātņu doktors, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs: “Manis aplūkotā problemātika – latvieši un Latvija 18. un 19. gadsimtā Krievijas impērijas laikā, sākot no Vidzemes pievienošanas brīža līdz 1905. gada revolūcijai. Rakstīšu, kā Latvijas teritorijas pārvaldīšana, valstiskuma formas, sociālie un ekonomiskie apstākļi ietekmēja latviešu pieredzes veidošanos, kādi bija politiskie spēki un to attiecības laikā, kad 19. gadsimtā kā politisks spēks sevi pieteica jaunlatvieši.”
