No krūmiem atbrīvoti trīs Sipju ozoli 3
“Ja mums nebūtu līdzi trīs motorzāģu, vēl nezinu, kā tiktu galā. Atbrīvojām trīs ozolus – vispirms divus varenos līdzās stāvošos brāļus. To apkārtmērs – 6,72 un 7 metri. Resnākajam ozolam vidus dobs – tā vecie koki dara – samazina savu masu, lai mazāk vajadzētu pumpēt pa zariem barības vielas. Lai arī ar tukšu vidu, šāds koks var augt vēl simts un vairāk gadus. Trešais ozols – arī ap septiņiem metriem apkārtmērā – auga nogāzē un bija jau diezgan saguris starp daudzajiem krūmiem. Nu arī tas ir brīvs un var uzelpot,” stāsta Dabas retumu krātuves valdes loceklis Māris Zeltiņš.
Sipju ozolu atbrīvošana bija paraugdemonstrējums Latvijas Dabas fonda un Dabas retumu krātuves rīkotajā talkā projekta “Ainavas runā!” ietvaros. Šo kampaņu dabas organizācijas rīko, lai saglabātu Latvijas tradicionālās ainavas elementus, starp kuriem koki ir redzamākie. Projekta mājas lapā internetā www.ainavasruna.lv apkopota informācija gan par ainavas vērtībām, gan praktiskie padomi ainavas saglabāšanai un kopšanai.
Lai dižie nenomirtu badā un slāpēs
Ir vairāki iemesli, kādēļ jāpalīdz dižkokiem izdzīvot, stāsta koku atbrīvotājs M. Zeltiņš. Novārtā atstātas zemes palēnām aizaug ar alkšņu un kārklu krūmājiem, un Latvijas dižkokiem, atrodoties šo nevēlamo kaimiņu – krūmāju, koku – ieskāvumā, pasliktinās augšanas apstākļi. Šie strauji augošie “jaunie kaimiņi” ne tikai noēno koku, bet arī atņem dižkoka saknēm daļu augsnes ūdens un barības vielu. Turklāt tie stiepjas augumā, zaru un sakņu garumā straujāk, nekā to spēj dižkoki. Nedrīkst aizmirst arī koka saknes, kas piegādā ūdeni un minerālvielas. Sakņu sistēma spēj darboties tikai tad, ja ap koka stumbru ir pietiekami plata nenoblietēta (nenoasfaltēta, ar bruģakmeņiem neapkrauta) zemes platība, kurā varētu iekļūt ūdens. “Secinājums ir skaudrs – ja kokam netiek nodrošināta saules gaisma un ūdens apgāde, tas nenovēršami lemts iznīcībai,” piebilst M. Zeltiņš.
Daudziem dižkokiem ir rētas lūzušo zaru vietās, atveres uz tukšo stumbru. Tādās vietās var ieviesties trupe, kas lielākā mitrumā izplešas straujāk. Nocērtot apkārtnē krūmus un jaunos kokus, vējš vieglāk piekļūs dižkoka stumbram un kaltēs trupi.
Taču, ja nav kaut minimālu zināšanu par koku un krūmu sugām, pirms atbrīvošanas noteikti jāpieaicina speciālists, lai izpēta, vai blakus dižkokam neaug kas aizsargājams. “Katru gadu nejēgas, cērtot vai tīrot stigas, ceļmalas vai kapus, nozāģē vairākus dižkokus vai citu sugu izcilniekus. Tā 2005. gadā, tīrot Vecmoku (Ķīļu) kapus Tumes pagastā, nozāģēja Latvijā vecāko rododendru,” uzsver M. Zeltiņš.
Birokrātija traucē atbrīvotājiem
Dabas retumu krātuves datu bāzē iekļauti 1598 dižozoli, kam apkārtmērs ir pieci un vairāk metri. 259 no tiem ir apēnoti, proti, tiem nepieciešama atbrīvošana no krūmiem un kokiem.
“Sliktākā stāvoklī atrodas tieši septiņu līdz deviņu metru apkārtmēra dižozoli. Tagad tie ir pagastu un novadu dižākie. Pēc gadsimta kāds no tiem būs mūsu rekordists. Ja izdzīvos… Starp 7257 Dabas retumu krātuvē reģistrētajiem dižkokiem stipri noēnoti ir 152, vidēji – 536 un nedaudz – 1085. Šeit nepieminēsim citus dižkoku mērdēšanas veidus – sakņu bojāšanu arumos, gruntsūdens līmeņa izmaiņas, lauksaimniecības ķīmiju utt. Likumi un noteikumi deklarē dižkokus kā aizsargājamus dabas pieminekļus. Taču nevienam nenosaka to aizsardzību kā pienākumu. Vēl vairāk – ar virkni birokrātisku procedūru tikai apgrūtina atbrīvošanu,” dusmojas M. Zeltiņš.
Ja aizsargājamo koku nomāc vai apēno jaunāki koki un krūmi, saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kas regulē koku ciršanu meža zemēs vai ārpus tām, atļauta to izciršana kopšanas vai citā cirtē aizsargājamā koka vainaga projekcijā un tai piegulošā zonā, izveidojot no kokiem brīvu 10 metru platu joslu (mērot no aizsargājamā koka vainaga projekcijas līdz apkārtējo koku vainagu projekcijām). Taču dižkoku atbrīvotājiem jārēķinās, ka, piemēram, lai varētu atbrīvot Sipju ozolus no aizauguma, ciršanas dokumentu saskaņošana ilga gandrīz divus mēnešus un prasīja apmēram 20 elektroniskās vēstules.
Vairāk nekā Igaunijā un Lietuvā, mazāk nekā Vācijā
Lielus un varenus kokus, tā saucamos dižkokus, aizrautīgi meklē un kolekcionē daudzās valstīs, iekļaujot tos īpaši aizsargājamo dabas pieminekļu sarakstā. Arī Latvijā eksistē šāds saraksts. Tajā reģistrēti savi septiņi tūkstoši dažādu sugu dižkoki, visvairāk ozoli un liepas, liecina Dabas aizsardzības pārvaldes dati. Aizsargājamo koku sarakstā iekļauta tikai neliela daļa dižkoku, Latvijā to varētu būt vismaz 20 tūkstoši. Koks, tiklīdz sasniedz noteiktu apkārtmēru vai garumu, kļūst aizsargājams neatkarīgi no tā, vai ticis uzmērīts, ir vai nav iekļauts sarakstā.
Latvijā dižkoki ir uzskaitīti salīdzinoši labi. Par citām Eiropas valstīm var spriest vienīgi pēc publiski pieejamiem datiem. Ja salīdzinām valstis pēc dižozolu skaita, redzams, ka Lielbritānijā, Vācijā un Zviedrijā to ir vairāk nekā Latvijā. Latvijā varam atrast vienu dižozolu (ar pieciem metriem un lielāku apkārtmēru) katros 43 km2.
“Bet nenokārsim degunu! Mums ir Eiropas dižākais kadiķis, dižākā kļava. Un katrā ziņā mums ir vairāk un dižāki dižkoki nekā Lietuvā un Igaunijā. Vai tikai pratīsim tos nosargāt?” vaicā M. Zeltiņš.
Pagasti – dižozolu līderi
Pagasts Skaits
1. Ances 48
2. Dundagas 40
3. Ēdoles 38
4. Madlienas 32
3. – 5. Cesvaine ar lauku teritoriju 27
3. – 5. Raiskuma 27
3. – 5. Ģibuļu 27
6. Lažas 23
7. Zaubes 20
8. Rumbas 19
Avots: Dabas retumu krātuve
