Juris Lorencs: No kreisuma vairs nav jākaunas 11
Kad 90. gadu sākumā Latvijā un citās pēcpadomju valstīs sāka veidoties pirmās politiskās partijas, šī procesa vērotāji norādīja uz visai neparastu parādību. Proti, jauno spēku raksturošanai nederēja Rietumos pieņemtā klasiskā vienas dimensijas politiskā spektra skala, kuras kreisajā galā atradās komunisti, tad sociāldemokrāti un zaļie, pa vidu – liberāļi, bet skalas labējā pusē – konservatīvās partijas. Jaunās demokrātijas izrādījās krietni sarežģītākas, to izprašanai bija nepieciešama divu, pat triju dimensiju telpa. Piemēram, dažām partijām, kas sevi pozicionēja kā konservatīvas labējo un tradicionālo vērtību sargātājas, nereti bija pavisam kreisi uzskati saimnieciskos jautājumos.
Līdzīga situācija vērojama šodienas Latvijā. Pietiek ieskatīties valdības koalīciju veidojošo partiju programmās, lai redzētu, ka visvairāk sociāli orientēta tā ir Nacionālajai apvienībai. Ja ir vēlēšanās, to pat var dēvēt par mazliet kreisu, no nosaukuma vien jau lietas būtība nemainās. Es tajā nekā slikta neredzu, tā ir politika, kas, manuprāt, patlaban visvairāk atbilst latviešu tautas, patiesībā visas Latvijas interesēm.
Tajā pašā laikā latviskās partijas no vārda “kreiss” joprojām bēg kā velns no krusta. Jo tas taču ir sinonīms komunismam, tātad PSRS un tās mantiniecei Krievijai, bezmaz vai Kremlim un Putinam! Bet vai šai fobijai joprojām ir reāls pamats? Diezin vai. Zīmīgs un visai pamācošs notikums, manuprāt, bija nesenās “lielās Oktobra revolūcijas” 100. gadadienas svinības Krievijā. Precīzāk būtu jāsaka – nenotikušās svinības, gandrīz pilnīga, pat demonstratīva šī Krievijas vēsturē tik svarīgā notikuma ignorance no oficiālo varas iestāžu un īpaši jau Kremļa puses. Pēkšņi izrādījās, vārdi “oktobris” un “revolūcija” izraisa alerģiju daudziem Krievijas politiķiem, nemaz nerunājot par valsts paspārnē saimniekojošiem oligarhiem. Krievu internetā plaši apspriež Putina preses sekretāra Dmitrija Peskova izteikumu “nesaprotu, kas tur ko svinēt”, neaizmirstot pieminēt viņa 620 000 ASV dolāru vērto “Richard Mille RM 52-01” pulksteni.
Vēl vairāk – jau laikus tika aizturēti opozīcijas aktīvisti, kurus turēja aizdomās par gatavošanos pārāk dedzīgai “oktobra svētku” atzīmēšanai. Un tas notiek valstī, kuras prezidents revolūcijas lolojuma – Padomju Savienības – sabrukumu nosaucis par “lielāko ģeopolitisko katastrofu 20. gadsimta vēsturē”! Tad kurš izliekas? Patiesība ir tāda, ka modernā Krievija šodien ir ļoti tālu no sociāli atbildīgas, solidāras sabiedrības, par ko savulaik iestājās ideālistiski no-skaņotie boļševiki. Saskaņā ar Starptautiskā valūtas fonda 2016. gada datiem, nacionālais kopprodukts, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, pēc pirktspējas paritātes Krievijā ir tikpat liels kā Latvijā. Tajā pašā laikā vidējā alga Krievijā pēc nodokļu nomaksas patlaban ir 470 eiro mēnesī, minimālā alga – vien ap 100 eiro. Valstī ir viens no nevienlīdzīgākajiem ienākumu sadalījumiem Eiropā.
Par šo situāciju pirmām kārtām atbildīga varas partija “Vienotā Krievija”. Nostalģija par kādreizējo PSRS varenību, “patriotiskā stāja” un “valstiskā domāšana” tajā sadzīvo ja ne ar tautas materiālo interešu ignorēšanu, tad pietiekamu nenovērtēšanu gan. Šādas šķietami pretrunīgas idejas sadzīvo politiķu galvā visā pasaulē. Nesen notikušajā Āzijas un Klusā okeāna valstu ekonomiskās sadarbības forumā Vjetnamā republikānis Donalds Tramps iestājās par Amerikas iekšējā tirgus aizsardzību, kas tradicionāli bijis arodbiedrību lozungs. Savukārt Ķīnas Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Sji Dzjiņpins aizstāvēja ultraliberālu politiku, brīvu tirdzniecību bez jebkādām robežām, pasludinot, ka “globalizācija ir neatgriezenisks process”. Vēl viens pierādījums tam, ka tradicionālā lineārā politiskā skala “vairs nestrādā”, ka dzīve kļūst aizvien sarežģītāka un daudzveidīgāka, arī neprognozējamāka. Bet Latvijas politiķiem varētu ieteikt beidzot pārstāt kaunēties no vārda “kreiss”. Kaut vai tādēļ, ka tam jau sen vairs nav nekādas saistības ar Krieviju.
