Sen pagājušas dienas, kad “Saskaņas” princis Nils kā iemīļotākais politiķis tika aprakts ziedu gubā. Līcīša feļetons 9
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vecie kundes, senie paziņas, neskaitāmu feļetonu centrālie varoņi atbrīvotāja frontinieka mazdēls Nils Ušakovs ar komjaunieti no Rēzeknes Jāni Urbanoviču beidzot spēruši pirmo soli ar īsto kāju. Kā no krāsnsaugšas novēlušies!
Kad Urbanoviču, likās, izlabos tikai kaps, pēkšņi Latgales dēls sāk atskaņot citu plati – artikulētas, pilsoniskām, pat nacionālām ausīm tīkamas runas.
Vairāk cieņas Latvijai, vairāk suminājumu latvietībai, vairāk runājiet latviski, un – redzēsiet! – pašiem kļūs labāk! – tēvišķi pamācījis līdzgaitniekus saskaņiešus ilggadējais Putina vicekaralis Latvijā.
Divdesmit gadus Urbanovičs ar kompāniju stāstīja biļinas par minoritāšu apspiestību, rāva vaļā častuškas, ka cittautieši ir nacionālistu gūstekņi, spēlēja balalaiku un lēca kazačoku kopā ar “Jedinaja Rossija” putiniešiem, līdz kamēr Krievija iebruka kaimiņzemē, “Saskaņas” partija izgāzās vēlēšanās kā veca sēta, un tikai tad nāca apskaidrība pār cietpauraino kompāniju.
Nu saskaņieši sajutuši eirogravitāciju un respektu pret valstiskām pamatvērtībām, nosoda un atzīst krievu vardarbīgos noziegumus pret ukraiņu tautu un solās veikt kļūdu labojumu, ieviest patriotisma elementus savā darbībā.
Vairs nesadarbosies ar Putina nacistisko režīmu, ir pārrauts pušu līgums ar sātana partiju – kāškrustam nekalpos!
Cik gan ilgstoši kā eži ievilkušies adatainas opozīcijas kažokā, “Saskaņa” uzstājās par lielākās daļas ieceļotāju interešu pārstāvjiem un skaitīja dienas, nedēļas, mēnešus līdz gadskārtējām 9. maija svinībām ar grandiozu publicitāti un tūkstošiem piekritēju klātbūtni.
Prokrieviskās partijas uzdevums bija nepieļaut krievvalodīgo piesliešanos latviskai Latvijai, kultūrai un valodai, nodrošināt pastāvīgi balsojušu, pretlatviski noskaņotu atbalstītāju elektorātu, kas dzīvo ar noregulētiem satelītšķīvjiem uz austrumu pusi.
Labojamu misēkļu aizvadītajā laikposmā pietiek veselai kļūdu kolekcijai – kaut vai sabojātās attiecības ar latviešiem un nacionāliem politiskiem spēkiem, referendumā pieprasot krievu valodu par otro valsts valodu! Kaut vai ignorējošā attieksme pret opozīciju “Saskaņas” ziedu gados, pie varas esot galvaspilsētas domē!
Beidzot prātiņš atnācis mājā, ka nevar vairs spokoties ar Maskavā iemantotu labvēlību un pārlieku liels atbalsts un simpātija Kremļa brutalitātei draud ar priekškara krišanu jebkuram politiskajam spēkam Latvijā.
Diemžēl, kā latviešu dziesmā dzied – par vēlu tu nāc! No kādreiz varenās, autoritatīvās partijas pāri palicis tikai ļodzīgs grausts.
Sen pagājušas dienas, kad “Saskaņas” princis Nils kā iemīļotākais politiķis tika aprakts ziedu gubā, uzņemts ar aplausiem, kas pārauga stāvovācijās, un biedru dēvēts par “mon ženerāl”. Šodien tuvskatā redzam briselieti Ušakovu raga brillēs, nopietnu, samākslotu seju – vairs nebūt ne staltu sārtvaidzi jaunekli.
Urbanovičs arī pārvēršas bēdu sagrauztā, nevarīgā sirmgalvī. Partijai nav rezervju. Priekšgalā tiek virzīta pārziedējusī pojene Regīna Ločmele, kongresos no tribīnes svepst sačākstējuši stāvi: Dolgopolovs ar večuku Pimenovu, seniors Cilevičs, opozicionārs no “hlamu” noliktavas Koļa Kabanovs. Lai cik augstu “kreiso” vecūkšņu rokās plandītu ekspluatēto darbaļaužu masu aizstāvju karogs, lai cik spoži iedegtu sociālistu lāpu, “Saskaņas” dīķī ūdens ir stipri sastāvējies un gaiss sasmacis, bez svaigas vējpūsmas.
Pēdējā kongresā brāzmoja knapi pāri 100 delegātu iepretī agrāk plašajiem sarīkojumiem ar pustūkstoš un sešsimt biedriem. Urbanoviča un Ušakova ganāmais pulks sarucis, prom ir daugavpilieši, no kontaktiem izvairās Rēzeknes pirmorganizācija, pasākumu neapmeklēja ne premjera kandidāts Zariņš, ne Saeimas prezidija izbijušais loceklis Klementjevs.
Kaut kur pačibējuši daudzi bijušie Rīgas domnieki, kuriem čaukstošās aploksnēs tīkamus blakus ienākumus droši vien maksā citur.
Vēlēšanās partija nopelnīja finansējumu 350 tūkstošus no valsts kases, taču naudu citugad vajadzēs ieguldīt Ušakova eiroparlamentārieša kampaņā, līdz ar to līdzekļi latatā.
Kad “Saskaņa” ir vien kājām pasperama suņu sēne, atmodas aktīvs ar Urbanoviču priekšgalā ir attapies par nodarīto skādi mūsu valstij, bet viņu aicinājums ciešāk pieslieties Latvijai, vairāk cienīt latvietību neatbalsojas krievvalodīgajos vēlētājos.
Liels daudzums kādreiz uzticamo sekotāju, lasīt nemācētāju elektorāts nav ticis laukā no purvaines, kur to ieveduši saskaņiešu susaņini! Cittautieši pa lielai daļai turas putinistu pozīcijās un lūko jaunu gailēnu, kura dziesmā klausīties.
Atraduši Alekseju Rosļikovu, bet kādas dabai un cilvēkiem nedraudzīgas partijas stāsts būs galā, regulāri ceturto daļu Saeimas krēslu ieņēmušai “Saskaņai” pēdējā stundiņa ir tuvu.
