No konveijeru strādniekiem – par radošiem inženieriem 0
Vai izglītības sistēma atbilst “jaunajiem laikiem Latvijas ekonomikā”?
Vai mūsu skolas sagatavo augsti kvalificētus speciālistus, kuriem ir par ko maksāt labas algas, lai Latvija varētu atvadīties no lētā darbaspēka valsts statusa? Vai augstskolās rada zinātniekus un inženierus, kuri spētu radīt produktus ar augstu pievienoto vērtību?
Nē, skolās joprojām sagatavo konveijera strādniekus, pagājušās nedēļas nogalē Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju asociācijas (LIKTA) konferencē “Zināšanu Arēna” pauda tās viceprezidents – “LMT” prezidents Juris Binde.
“Pirmā industriālā revolūcija bija saistīta ar tvaika dzinēja izgudrošanu, otrā industriālā revolūcija bija saistīta ar elektrības “pieradināšanu”, kas ļāva konveijerus darbināt. Produktivitāte bija augsta, bet šauri specializēta. Trešā industriālā revolūcija bija saistīta ar automātiskajām vadības sistēmām, mikroprocesoru un ciparvadības darbgaldu parādīšanos – jau bija vajadzīgi cilvēki, kas spēj adaptēties konkrētām vajadzībām.
Savukārt ceturtā industriālā revolūcija jau ir saistīta ar bezvadu sistēmām, kas var mainīties dažādos veidos, kas nozīmē, ka cilvēkam jāspēj pārorientēties dažādu sarežģītu uzdevumu risināšanai, jāspēj sadarboties ar citām nozarēm, jāstrādā komandā.
Kaut arī tehnoloģiju ziņā šobrīd esam pie ceturtās industriālās revolūcijas (4.0), izglītībā vēl atrodamies otrajā industriālajā revolūcijā (2.0), tas ir konveijera līmenis,” pirms konferences viņš klāstīja “LB”.
Viņš nav vienīgais uzņēmējs, kurš spiests atzīt, ka izglītības kvalitāte tik lielā mērā ietekmē uzņēmējdarbību, ka tautsaimniecības tālāka attīstība atkarīga no tās. Vispamanāmāk un pamatīgāk – ar ekonomisku analīzi – pirms diviem gadiem 27. septembrī to pierādīja Latvijas Bankas ekonomisti tautsaimniecības konferencē “Izglītība: no viduvējības uz izcilību”, kas tika veltīta izglītības reformām.
Latvijas Banka, kuras uzdevums ir rūpēties par ilgtermiņa stabilitāti, pierādīja, ka “valsts turīguma pamats ir konkurētspējīga, moderna izglītības sistēma, kas ļauj sagatavot radošus, uzņēmīgus, inovatīvas idejas īstenojošus cilvēkus”.
Skolu tālāk, bet labāku!
Ekonomistu grupas, kas tolaik izanalizēja izglītības sistēmu, priekšgalā bija Latvijas Bankas Monetārās pārvaldes vadītāja vietnieks Mārtiņš Bitāns.
Galvenie secinājumi? Latvijā vidusskolu absolventu gatavība studijām un saimnieciski sekmīgai dzīvei joprojām ir viduvēja, kaut gan nodokļu maksātāju naudu izglītības sistēmā ieguldām vairāk nekā OECD vidēji. Latvija ir rekordiste augstskolu daudzumā uz iedzīvotāju skaitu, bet piedāvāto diplomu kvantitāte nav pārtapusi kvalitātē.
Pēc tautsaimniecības konferences 2017. gada septembrī Latvijas Banka un “Latvijas Avīze” deviņās pilsētās pērn kopīgi organizēja “Reģionu sarunas par labklājību”.
“Ieguldījumi izglītībā vienlaikus ir ieguldījumi tautsaimniecības un līdz ar to visas valsts attīstībā,” Mārtiņš Bitāns pērn 14. maijā pauda diskusijā Ogrē “Kā skolotāja alga ietekmē atslēdznieka algu?”. Kā panākt izcilību vidusskolās, ņemot vērā mūsu ierobežotās finanses? Kā gudri izmantot pieejamos līdzekļus, lai pedagogi varētu saņemt cienīgu atalgojumu? Tādi bija jautājumi. Kādas bija atbildes?
Latvijas Banka iestājās gan par finansējuma palielināšanu izglītībai, gan par to, lai jau esošais finansējums tiktu izlietots efektīvāk. “Kā gan lai mēs konkurējam ar precēm un pakalpojumiem, ja nespējam konkurēt ar izglītību?” retoriski tad vaicāja Mārtiņš Bitāns. Viņš ir pārliecināts: ja nekāps izglītības kvalitāte, Latvijai neizdosies piesaistīt investīcijas un kāpināt augstākās pievienotās vērtības produktu ražošanu.
Kaut arī naudas izglītībai trūkst, Latvijā sabiedriskā finansējuma līmenis izglītībai ir pat augstāks nekā ES vidēji (2016. gadā 5,5% no IKP Latvijā, 4,7% – ES). Tas liecina, ka to naudu, kas izglītības sistēmā nonāk, varētu izlietot efektīvāk. Kā? Latvijas Bankas īsā atbilde ir: lai risinātu skolotāju un samaksas trūkumu, ir jāsakārto skolu tīkls. Mazāk skolu, labāki skolotāji, lielākas algas. Skolu no bērniem tālāk, bet labāku.
Otrs aspekts – izglītības kvalitāte atkarīga gan no satura, gan no tā pasniegšanas veida. Latvijas Bankas analīze šokēja: skolēnus māca skolotāji, kam pašiem bijušas vājas sekmes matemātikā, – uz to norādīja centralizēto eksāmenu rezultātu sadalījums tiem matemātikas skolotājiem, kas šai priekšmetā centralizētos eksāmenus kārtoja laikā no 2009. līdz 2013. gadam.
To atklāja Kristaps Svīķis, Latvijas Bankas ekonomikas pētnieks. “Tas ir saistīts ar pārpalikuma principu budžeta grupās – kad atzīmju dēļ studenti netiek cerētajās specialitātēs, tad aiziet uz brīvajām pedagoga budžeta vietām,” viņš izskaidro.
Kristaps nav “statistikas sausiņš”. Strādājot bankā, viņš vienlaikus kā “Iespējamās misijas” skolotājs mācīja ekonomiku un matemātiku Mazsalacas vidusskolā. Tagad viņš izglītības sistēmu ātri uzzīmē kā ķebli: “Izglītības sistēma stāv uz trim kājām: ko māca, kas māca un kā māca.” Pašlaik valsts gādā jaunu saturu – par to, ko māca. Reformas ir nekad nepabeidzams process, jo jāpielāgojas nepieciešamībai pēc jaunām prasmēm, bet pašlaik valsts atpaliekot tajā, kas un kā māca.
Ko liecina PISA pētījumi
3. decembrī prezentētajos OECD “PISA 2018” pētījumā, kurā ik pa trim gadiem tiek vērtēta 15 gadus vecu skolēnu kompetence lasīšanā, matemātikā, dabaszinātnēs, secināts, ka matemātikas zināšanas Latvijas skolēniem ir labākas par OECD dalībvalstu vidējo līmeni.
Kristaps Svīķis: “Izglītības sistēmu vērtē pēc diviem kritērijiem. Pirmais – cik daudz ir skolēnu ar vājām zināšanām (no sešiem līmeņiem pirmajā un otrajā). Otrais kritērijs – cik daudz ir tādu labām zināšanām (piektais un sestais). Latvijai ir relatīvi neliels skaits ar vājām zināšanām, daudz ar viduvējām un mazs skaits ar ļoti augstām. Tieši pēdējie ir tie, kuri tēmē uz inženierzinātņu studijām.”
“Latvijas problēma ir tā, ka pedagogi māca to, kas ir grāmatās, bet neredz, kā tas “sasienas” ar idejām nākamajās klasēs. Viņi fokusējas uz algoritmiem, bet nemāca idejas. Kad pedagogs 7. klasē pārņem skolēnus ar iekaltām zināšanām, viņš redz, ka skolēni neredz šīm zināšanām ne izmantojumu, ne jēgu. Tāpēc labākie skolotāji jāsūta uz mazākajām klasēm,” pārliecināts Svīķis.
Svarīgi, un uz to norāda PISA testi, ka spējas matemātikā un dabaszinātnēs nav iedzimtas, piebilst Kristaps. Tās var attīstīt. Citādi nebūtu tā, ka dažām valstīm 10 procentiem sliktāko skolēnu ir labāki rādītāji nekā citās valstīs 10 procentiem labāko.
Septembrī notikušajā konferencē par izaugsmes domāšanu (pretēji fiksētajai domāšanai) šī termina autore, Stenfordas universitātes profesore Kerola Dveka uzsvēra to, ka ar adekvātu pedagoģiju to var apgūt lielāks skaits. “Tās valstis, kas piekopj izaugsmes domāšanas pieeju, ir biezāks slānis ar STEM (zinātne, tehnoloģijas, inženierzinātne, matemātika. – Red. piez.) studentiem,” norāda Kristaps.
Kas mainās?
“Efektīva pedagoģija ir tad, ja daudzi skolēni ir augstā līmenī un salīdzinoši maz – zemākajā. Tāpēc nedrīkst pieļaut robus skolēnu zināšanās zemākajās klasēs. Somijā to sauc par ātro iejaukšanos,” norāda Kristaps Svīķis.
Aivara un Andra Gribustu apgāda “Lielvārds” projekts “Soma” (to vada Kristaps) piedāvā līdzīgu pieeju – soma.lv interaktīvajos testos izķer šādus robus zināšanās un piedāvā tos ātri aizpildīt vēl pirms kontroldarbiem. Platformā “Soma”, kurā atrodami interaktīvie digitālie mācību materiāli pamatskolas priekšmetiem un kura nodarbojas arī ar pedagogu tālākizglītību, jau iesaistījušies 120 tūkstoši skolotāju un skolēnu.
Kas mainījies šo divu gadu laikā, vaicāju pašam Mārtiņam Bitānam: “Esam no runām pārgājuši pie darbiem – mūsu kolēģi ir aktīvi iesaistījušies šīs sistēmas uzlabošanā, galvenokārt ar jauno izglītības saturu sociālajās (t. sk. ekonomikas) zinībās. Šis ir darbs, ar kuru mēs vēlamies parādīt, kādas sociālās prasmes un zināšanas nākotnē būs vajadzīgas augstas pievienotās vērtības ražošanai.”
Uzņēmēji, bankas ekonomisti, bijušie un esošie, pieliek savu roku pie izglītības satura. Ko darījusi Izglītības un zinātnes ministrija? Bijušais ministrs Kārlis Šadurskis (“JV”), kurš apņēmīgi uzsāka skolu reformu un ieviesa jauno satura standartu, ir atturīgs vērtējumos:
“Ir daudz iesāktā, kas jāturpina, piemēram, pedagogu atalgojuma pieaugums. Bija strīdi, vai vispirms prēmija un tad darba kvalitāte, vai otrādi. Man bija sajūta, ka vajag algas celt, jo ne jau no skolotājiem, bet no pašvaldībām ir atkarīga skolu tīkla sakārtošana.
Bija labi iesākumi. Tad no pašreizējās ministres sekoja daži signāli, ka izanalizēs katras skolas stāvokli. Bija dažas neveiksmes, piemēram, tā sauktās “saimes skolas”, kas nozīmētu atgriešanos “Kaujas pie Knipskas” laikos. Mani apbēdināja arī IZM iniciatīva aizliegt jaunu skolu atvēršanu, kas skartu arī privātās mācību iestādes. Bet kopumā kustība notiek pareizajā virzienā un tiek uzkrāta “kritiskā masa”.
Kad kritiskā masa būs uzkrājusies? Tad, kad ministrs Juris Pūce, apvienojis novadus lielākos, būs izveidojis izreklamēto platformu izglītības reformai?
“Tas būs agrāk, nekā pūcei aste ziedēs. Pēc novadu reformas,” 2022. gadu kā skolu tīkla reformas uzsākšanas gadu pieļauj bijušais ministrs. “Ātri var nodarīt sliktu. Labās pārmaiņas notiek lēni,” atgādina Kārlis Šadurskis.
Ne Saeimas Budžeta komisijas, ne arī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas darba kārtībā nav paredzēts pārskatīt nevienu no 12 likumiem, kuros noteiktais finansējums 2020. gada budžetā nav piešķirts.
Tātad nav pat jautājumu par grozījumiem normatīvajos aktos, kuros paredzēts pedagogu atalgojuma kāpums un zinātnes bāzes finansējuma pieaugums. Tikmēr uzņēmēji uzrunā politikas veidotājus no tribīnes, veido izglītošanās programmas savai specialitātei, maksā stipendijas studentiem, organizē apmācības augstskolu beidzējiem, lai viņi varētu sākt strādāt konkrētajā uzņēmumā, jo pašu izglītības sistēmu, kas netiek laikam līdzi, mainīt viņi nespēj.
