No koklēm līdz Krētas lirai 0
Introvertās mākslas festivāls “Ad Lucem” aizņēmis ļoti labu laika periodu – garām ir Jāņi un aizvadīts Rīgas festivāls, bet vēl nav sācies ne Cēsu Mākslas festivāls, ne “Rīgas ritmi”; tāpat arī pēc vēlēšanās varēja sadalīt prioritātes starp festivālu “Ad Lucem” Rīgā un sarunu festivālu “Lampa” Cēsīs. Līdzīgi kā džezam veltīto “Rīgas ritmu” gadījumā, arī “introvertās mākslas” jēdzienu var definēt ļoti dažādi, ko parāda kaut vai tas, ka “Ad Lucem” pirmais mākslinieks – grieķis Jorgs Kaludis – uzstājies arī Mančestras Džeza festivālā.
Otrais pasākums – koklētāju kopas “Austras koks” un solistes Laimas Jansones uzstāšanās – drīzāk bija piederīgs folkkoncerta žanram, un beigās vēl sekoja plašāks muzikāli ģeogrāfiskais loks ar pasaules mūzikas ansambļa “Constantinople” priekšnesumu. Taču radošu atklājumu un mākslinieciski uzrunājošu impulsu netrūka arī festivāla “Ad Lucem” pirmajos divos koncertos – arī tad, ja uz atskaņotāju veikumu un kopējo atmosfēru paraugās ne tikai jūsmīgās noskaņās vien.
Jorgs Kaludis ir Krētas liras spēlētājs ceturtajā paaudzē un čella spēles docētājs Atēnu konservatorijā. Arī komponists un atskaņotājmākslinieks, kurš savos koncertos vēl pievieno elektronikas skaņu celiņa un balss klātbūtni. Kaluda priekšnesumā 2019. gada 26. jūnijā Svētā Pētera baznīcā bija viss no iepriekšminētā, kas vienlaikus apliecināja ne tikai radošu fantāziju un akadēmiskās studijās noslīpētu profesionalitāti, bet arī vērā ņemamu estētiskās gaumes izjūtu un spēju savu uzstāšanos veidot pēc pārliecinošiem mākslinieciskās dramaturģijas principiem. Protams, ka ar čella lociņu spēlētā, ar ceturto stīgu papildinātā un elektroniski pastiprinātā Krētas lira vairs nav gluži tradicionālais instruments (un atmiņā uzreiz ataust vēl kāds spilgts solists – Aleksejs Arhipovskis un viņa modificētā balalaika 2015. gada festivālā “Ad Lucem”), taču tas acīmredzami Jorgam Kaludim bija vajadzīgs, lai varētu spēlēt pārlikumus Johana Sebastiāna Baha čella svītām un lai varētu iedzīvināt pats savu repertuāru.
No Kaluda radītajiem darbiem Svētā Pētera baznīcā skanēja “Pelagos”, “Aptera”, “Orthi Petra” (“Necropolis”), “Cosmos” un “Metabasis”; sākumā un beigās čells, bet citkārt – pamatā Krētas lira; savukārt no Baha mūzikas bija izvēlēta Pirmās svītas “Sarabanda”, Pirmās svītas “Menuets” un Otrās svītas “Sarabanda”. Secinājums – Krētas lira Jorga Kaluda sniegumā un interpretācijā izklausās pārsteidzoši labi gan mūsdienu ambientajā mūzikā, gan baroka repertuārā, solistam pievēršot noturīgu uzmanību ar grieķu instrumenta tembra izteiksmīgumu un tonālo krāsu spektru, bez šaubām, arī ar atskaņojuma virtuozajiem aspektiem. Vilties nenācās arī tiem, kas gribēja iepazīt Kaluda spēlēto čellu, un šeit dzirdamā majestātiskā skaidrība iezīmējās ar nepieciešamo kontrastu. Un pietiekami izvērsta bija arī visa priekšnesuma emocionālā temperatūra – plašas un mērķtiecīgi virzītas meditācijas mijās ar muzikālās domas koncentrāciju, avangardiski tembrālie skārumi – ar kolorītām kantilēnām, bet elektronikas izmantojums variējās no lineāri precīza kontrapunkta līdz krāsainām skaņu ainavām. Vai šie konkrētie brīži bija vai nebija pārāk ilustratīvi, tas laikam ir gaumes jautājums, bet skaidrs gan ir tas, ka koncertā būtu noderējusi skaņu režisora klātbūtne, lai publiku un pašu mākslinieku pasargātu no akustiski bēdīgām epizodēm un pavisam griezīgiem efektiem. Un vienlaikus tomēr nedaudz žēl, ka no izslavētā pieteikuma “Baha svītas čellam pārlikumā Krētas lirai” koncertā bija dzirdamas tikai trīs miniatūras, kur turklāt sarabanda un menuets izklausījās pārlieku līdzīgi cits citam. Nenoliedzami, Jorgs Kaludis jāklausās vēl un viņš, tāpat kā Aleksejs Arhipovskis, Latvijas koncertu organizētājiem jāaicina atkal, pirmām kārtām sadarbībai ar simfoniskajiem orķestriem un šejienes izcilajiem kamermūziķiem.
Koklētājai Laimai Jansonei šāda izdevība jau tikusi dota, taču šoreiz – Svētā Pētera baznīcā 27. jūnijā – viņa uzstājās ar koklētāju kopu “Austras koks”. Precīzāk, trīspa-dsmit mūziķiem – gan instrumentālistēm un vokālistēm, gan tikai dziedātājām, turpretī triju vīru ziņā bija nodoti pūšamie, grabināmie un sitamie skaņu rīki. Rezultāts – konceptuāli kopumā pārliecinošs. Un ne tikai Laimas Jansones dēļ, kuras labi zināmā spēja piešķirt priekšnesumam improvizācijas dinamiku un aizrautību pilnā mērā izpaudās arī šeit un kuras radošā izdoma pārkāpj gan muzikālo žanru, gan etnogrāfisko areālu robežas (ne velti koncerta gaitā skanēja arī no Somijas atvestā kantele). Arī solisti pavadošajai mūziķu kopai uzstāšanās laikā bija nozīmīga loma, droši sekojot Laimas Jansones īstenotajiem atskaņojuma pavērsieniem un gan izspēlējot, gan izdziedot mūzikas emocionālos kontrastus – protams, visiem iesaistītajiem ņemot vērā, ka šeit ir runa par amatieru ansambli.
Kā zināms, attiecībā uz folkloras vērtējumu un uztveri darbojas pavisam citi aspekti. Un arī šeit tika piedzīvota ielūkošanās mītiskā, mitoloģiskā vēstījuma un pasaules modeļa dziļākajos slāņos – pirmām kārtām ar enigmātisko tautasdziesmu “Gauži raud saulīte ābeļu dārzā”, bet bija vēl citi suģestējoši brīži. Tas arī atsvēra nedaudz monotonākus un virspusējākus posmus, un, visbeidzot, gan koncerta kopaina, gan piepildītā klausītāju telpa lika secināt, ka arī šādi priekšnesumi ir vajadzīgi. Galu galā – mūzikas terapeitisko funkciju nevajag novērtēt par zemu.
