No klusas klostera peles par ikonu! Koko Šaneles kāpiens pašceltā modes kalnā 0
Zane Eniņa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Romāns, kas smaržo
Izdevniecība Latvijas Mediji laiž klajā vācu rakstnieces Mišelas Marlī romānu Koko. Mīlestības smarža. Autore rūpīgi izpētījusi slavenās modes mākslinieces biogrāfijas faktus un, papildinot tos ar iztēles radītiem dialogiem un mizanscēnām, radījusi aizkustinošu vēstījumu par trauslu, bet vienlaikus ļoti spēcīgu sievieti, kura ilgojas pēc mīlestības un atzinības.
Romāns aplūko laikposmu pēc Koko mīļotā Boja nāves. Zaudējuma satriekta, Koko slīgst grūtsirdībā, līdz viņas draudzene Misja ierosina Boja piemiņai radīt smaržas. Koko šai idejai pieķeras kā glābšanas riņķim un ar sev piemītošo azartu sāk iedziļināties smaržu pasaulē.
Tā sākas stāsts par leģendāro parfīmu Chanel N° 5. Un Koko dzīvē ienāk jaunas jūtas… Pirms ienirstat aizraujošajā grāmatā – neliels ieskats Koko dzīves līkločos un ceļā uz modes virsotnēm. Bet 18. februāra “Mājas Viesī” varēsiet lasīt fragmentus no jaunā romāna.
Mazā, melnā vakarkleita un smaržas “Chanel No 5” ir pirmais, kas nāk prātā, dzirdot Koko Šaneles vārdu. Slavenās modes mākslinieces tēls – izsmalcināts, elegants, ar mītisko franču šiku un šarmu apveltīts. Un tikai retajam zināms, cik garš ceļš viņai bija jāveic un kādi kalni jāapgāž, lai sasniegtu sabiedrības virsotnes, iemantotu cieņu un statusu 20. gadsimta sākuma Francijā, kur izšķiroša bija bagātība un dižciltīga izcelsme. Koko Šanelei no šī starta kapitāla taču nebija nekā…
Koko, īstajā un pilnajā vārdā – Gabriela Bonēra Šanela (Gabrielle Bonheur Chasnel) piedzima Somīrā 1883. gada 19. augustā kā savu vecāku otrais bērns. Viņas tēvs Anrī Albērs, tolaik 26 gadus vecs, bija ceļojošs tirgotājs, māte Eiženija Žanna, tobrīd vien 19 gadus veca, – šuvēja; vecāki nebija precējušies. Kopumā Gabrielai bija pieci brāļi un māsas. Prāvo bariņu audzināja galvenokārt māte, tēvs mājās iegriezās reti un tad nekautrējās Žannai pārmest, ka viņas un bērnu dēļ viņam gar degunu aizgājusi labāka dzīve.
Klostera askēze
Gabrielai bija tikai 12 gadu, kad viņa kopā ar pieciem brāļiem un māsām palika bāreņos: pagurusi pēc biežajām grūtniecībām, tuberkulozes un smagā darba nomocīta, māte nomira. Nespēdams vienatnē par bērniem parūpēties, tēvs Gabrielu kopā ar abām māsām ievietoja Obazīnas cisterciešu klostera bāreņu patversmē, bet par pārējo bērnu likteni atbildību uzņēmās vietējā kopiena, tos atdodot par izpalīgiem vietējiem zemniekiem.
Klosterī Gabriela sešu gadu garumā tika audzināta lielā stingrībā un pieticībā. Tur viņa iemācījās šūt, un tieši klosterī, visticamāk, veidojās viņas neatkārtojamā stila izjūta – līniju vienkāršība un elegance, tērpu ērtums, atturība krāsās – nekā raiba vai spilgta, galvenokārt melnais, baltais un smilškrāsas.
Tikai daudzus gadus vēlāk, kad Koko jau bija plaši pazīstama modes dizainere, kuras darinātos tērpus valkāt jau bija goda lieta un labais tonis, atturīgo krāsu salikumu papildināja zelta tonis – kā apliecinājums Šaneles modes nama augstajam statusam. Saskaņā ar leģendu, arī modes nama logo – divi savītie C burti – radies, iedvesmojoties no izvītajiem klostera sienu rotājumiem un vitrāžām.
Patiesības labad gan jāsaka, ka šis Koko Šaneles dzīves posms ir miglā tīts: viņa pati par savu bērnību un agro jaunību runāja nelabprāt, jo kautrējās par savu vienkāršo izcelsmi. Tā nu stāsts par Koko dzīvi Obazīnas klosterī lielā mērā balstās dažādu rakstnieku iztēlē, nevis dokumentālos pierādījumos. Paralēli versijai par drūmo, nomācošo eksistenci līdzās klostermāsām pastāv vēl viena – ka Gabrielu patiesībā uzaudzinājusi viņas mātes māsīca.
Vēlāk Gabriela pārcēlās uz Mulēnu, kur apmetās pie tantes no tēva puses. Reliģiskas organizācijas paspārnē izveidotā mācību iestādē viņa turpināja pilnveidot prasmes šūšanā un, būdama vien trūcīga mācekle, nevis maksātspējīgu vecāku meita, piedzīvoja pazemojošu attieksmi no skolotāju puses.
Taču nav ļaunuma bez labuma – tieši Mulēnā viņa sastapa savu tanti Adriēnu, kura bija gandrīz viņas vienaudze, tāpēc abas cieši sadraudzējās un kļuva nešķiramas. Tā kā meičas jau visai veikli prata apieties ar adatu un diegu, viņas iekārtoja darbā par vīriešu bikšu un bērnu autiņu lāpītājām. Gabriela pamazām kļuva arvien patstāvīgāka un neatkarīgāka.
Uz labāku dzīvi – ar vīriešu atbalstu
Baudīdama lielu piekrišanu pie vīriešiem, Gabriela sāka apsvērt domu, ka varbūt nemaz nevajadzēs visu mūžu palikt par svešas veļas un apģērbu labotāju un, kas zina, varbūt viņai liktenis paredzējis labāku nākotni. Viņa pasāk apmeklēt Mulēnas smalkāko lokālu – “Le Grand café”, kuru joprojām uzskata par Francijas skaistāko un greznāko kafejnīcu un kam piešķirts vēstures pieminekļa statuss.
Tā celta, mijoties tolaik modē atkal nākušajam rokoko stilam, barokam un jūgendstilam; plašās telpas rotā baltas kolonnas, bronzas lustra, griestus klāj alegoriskas freskas, puķpodos slejas palmas… Šādā greznā vidē Gabriela Šanele iepazinās ar kavalērijas virsniekiem, kuri bija izmitināti Mulēnas kazarmās.
Jauniepazītajā kompānijā Gabriela apmeklēja otru pilsētas smalkāko lokālu – Rotondu, kur pasāka uzstāties, izpildīdama šansonus, un tieši dziesmai Gabriela varēja pateikties par savu iesauku – Koko, jo viņas repertuārā bija jautrais gabaliņš “Qui qu’a vu Coco dans l’Trocadéro?”.
Ap Koko lakstojās daudz jaunu, turīgu un dižciltīgu puišu, viņu vidū – arī bagātais Etjēns Balzāns, izbijis virsnieks, kurš bija pievērsies šķirnes zirgu audzēšanai un rīkoja sacīkstes. Viņš Gabrielai ļāva izbaudīt greznu dzīvi savā īpašumā Rualaljē un kļuva vispirms par mīļāko, bet vēlāk – par draugu uz mūžu.
Uzturēdamās Etjēna paspārnē, Gabriela iepazina augstākās sabiedrības tikumus un likumus, taču tajos drosmīgi ieviesa ko savu – jaunu, individuālu un īpatnēju, proti, pati pašuva sev ērtu jāšanas tērpu. Nevis tradicionālos svārkus, kā tolaik bija pieņemts, bet bikses. Bikses!
Mūža mīlestība – Bojs
Dzīvodama Rualaljē, Gabriela nejutās laimīga, jo pret Etjēnu nejuta mīlestību. Tā viņas sirdī uzplauka jo koši, 1909. gadā iepazīstoties ar Balzāna draugu – angli Arturu Kepelu, iesauktu par Boju. Tāpat kā Etjēns, arī Bojs bija vai apsēsts ar tīrasiņu zirgiem, viņš bija aizrāvies ar polo, un viņam piederēja izcili staļļi.
Paralēli šim hobijam Bojs pelnīja naudu akmeņogļu biznesā, tāpēc bija pietiekami turīgs, lai jaunajai draudzenei varētu atļauties uzdāvināt veikalu Parīzē. Tur Koko ar mīļākā atbalstu un, mīlestības iedvesmota, lika pamatus savam modes namam. Tajā viņa ieguldīja visus spēkus un tur varēja patverties no izmisuma un pazemojuma, kas bija jāpiedzīvo, kad mīļotais tomēr apprecēja citu un nāca pasaulē viņa bērni.
Paralēli ģimenes dzīvei Bojs turpināja satikties ar Koko desmit gadu garumā – līdz pat savai nāvei autoavārijā 1919. gadā, īsi pirms Ziemassvētkiem. Kā vēlāk atzinusi Koko Šanele, tā bijusi melnākā diena viņas mūžā, un tajā viņa zaudējusi visu.
Mazas cepurītes, īsas kleitiņas
Savā modes namā Koko darbojās pilnīgi autonomi un nevis sekoja tā laika modei, bet, kā šodien teiktu, nāca klajā ar inovācijām – viņa ieviesa savu stilu. Vispirms jau cepurēs. Dāmas tolaik valkāja lielas, greznas, strausa spalvām un puķēm rotātas galvassegas, turpretī Koko tās veidoja mazas un atturīgas, dziļi uz pieres valkājamas. Taču, ai, cik tās bija elegantas! Drīz vien Parīzes smalkās dāmas gribēja tikai Šaneles cepurītes un ar cieņu un apbrīnu noraudzījās, kā Koko pati Balzāna zirgu skriešanās sacīkstēs nekautrējoties valkā ne vien vienkāršas (un īsākas!) kleitas, bet arī atturīgas, taču glītas bikses un žaketes – kaut ko tā laika formālajai elegancei pilnīgi atklāti pretī runājošu.
Tērpi, kuros iespējams kustēties
Etjēns neticēja, ka Gabrielas modei varētu būt komerciāli panākumi, un uzlūkoja draudzenes darbošanos vienīgi kā untumu. Tomēr viņam nācās mainīt domas, kad Gabriela viena pati vairs nespēja tikt galā ar pasūtījumu izpildi un viņai nācās pieņemt divas cepuru gatavošanas palīdzes.
Bojs turpretī saredzēja mīļākajā arī biznesa potenciālu, tāpēc deva viņai praktiskus padomus un finansiāli atbalstīja jauna, lielāka modes nama ierīkošanā un patenta iegādē. Nu jau Gabrielas uzņēmumu sauca “Chanel Modes”. Panākumu iedvesmota, ar Boja palīdzību viņa atvēra vēl vienu veikalu Dovilā, bet vēlāk – arī kūrorta un bagātnieku atpūtas pilsētā Biaricā. Panākumu pamatā bija Koko pūliņi sieviešu tērpus padarīt ērtākus – bez iežņaugta vidukļa, bez korsetes. Par spīti tam, silueti saglabāja eleganci.
Slaida un kustīga, Koko pati bija vislabākā reklāma saviem tērpiem – praktiskiem un ērtiem kā vīriešu apģērbi, bet vienlaikus šikiem un sievišķīgiem. Koko bija arī viena no pirmajām parīzietēm, kura drosmīgi nēsāja īsi apgrieztus matus. Jau drīz ne viena vien viņas bagātā kunde gribēja līdzināties Koko – modē bija nācis slaidais, zēniskais sievietes tips.
Pēc kara, 1918. gadā, Koko Šaneles modes nams bija kļuvis par vērā ņemamu uzņēmumu ar 300 darbiniekiem, bet viņa pati – par turīgu sievieti. Nevēlēdamās būt uzturama, Koko Bojam lepni atdeva naudu, ko viņš sākumā bija ieguldījis šūšanas darbnīcā. Modes nams un pieķeršanās darbam kļuva arī par glābiņu pēc Boja nāves: viņa sāka strādāt vēl neatlaidīgāk un intensīvāk, un pūliņi atmaksājās, modes nama slava vērtās plašumā.
Arī ienākumi pieauga; Koko pārcēlās uz plašu namu Parīzē, kuru ar vērienu iekārtoja, ieklausoties savu draugu – spāņu mākslinieka Hosē Serta un viņa sievas, polietes Misjas – padomos. Par Koko aizraušanos bija kļuvusi ne tikai mode; kā jau tas piedienēja augstākās sabiedrības dāmai, viņai bija arī kāds gluži ekscentrisks hobijs – viņa kolekcionēja tā sauktos Koromandelas lakas aizslietņus, izsmalcinātus ķīniešu mākslas darinājumus ar gluži praktisku nozīmi, kurus par bargu naudu iegādājās izsolēs.
Viņas greznajā mājoklī viesojās ne vien Misja un Hosē, bet arī krievu aristokrāti un inteliģenti, kurus gluži kā vilnis no Krievijas uz Franciju bija atplūdinājusi 17. gada revolūcija: Koko salonā klavieres spēlēja Igors Stravinskis, bet baleta trupas mēģinājumus rīkoja Sergejs Djagiļevs. Pašam sava istaba Šaneles īrētajā mājā bijusi arī gleznotājam Pablo Pikaso, viņa veidojusi tērpus Žana Kokto iestudējumiem, bijusi draugos ar Marselu Prustu, Tulūzu-Lotreku, Ogistu Renuāru…
Ar sabrukušās impērijas auru
Divdesmitajos gados Koko Šanele satuvinājās ar pēdējā Krievijas cara Nikolaja brālēnu Dmitriju Romanovu. Viņas darinātajos tērpos šajā laika posmā parādās krieviski motīvi – kuplas piedurknes, izšuvumi.
Saskaņā ar leģendu, Dmitrijs iedrošinājis Gabrielu radīt viņas leģendārās smaržas “Chanel N° 5”, un pudelītes dizains esot stilizēta šņabja blašķe. Taču ceļš līdz parfīma izveidei bija garš. Smaržu tapšanā Gabrielai palīdzēja Krievijā dzimušais parfimērs Ernests Bo. Pirms dažiem gadiem par godu Romanovu nama 300. jubilejai viņš bija radījis parfīmu “Bouquet de Catherine”, un tas uz Koko atstāja spēcīgu iespaidu.
Izmainot šo formulu, Bo atvasināja jaunus smaržu paraugus. Koko apstājās pie Nr. 5 – un šis skaitlis viņai atnesa laimi. Kaut gan pēc tam izveidots simtiem, pat tūkstošiem jaunu smaržu un šajā ziņā mode mainās tikpat strauji kā apģērbu un apavu jomā, “Chanel N° 5” nemainīgi palikusi pasaulē iecienītāko parfīmu augšgalā.
Tikpat slavena kā “Chanel N° 5” ir arī Koko Šaneles radītā mazā melnā vakarkleita. Koko to esot uzskicējusi 1926. gadā, iespaidojoties no atturīgā formastērpa, ko nācies valkāt klosterī. Kleitiņa kļuvusi par modes ikonu – tādai vēl šobaltdien esot jābūt katras sevi cienošas sievietes garderobē.
Grožus neatlaist!
Otrā pasaules kara gados Koko Šanele savus modes namus slēdza, kaut gan grūti šo impēriju saukt vairs tikai par namu: tajā strādāja 4000 darbinieku, kuri gadā izpildīja 28 000 dažādu pasūtījumu. Turpināja darboties vienīgi smaržu sektors; interesanti, ka tajā Koko piederēja vienīgi 10%, pārējais bija turīgu ebreju ģimenes – Vertheimeru – rokās.
Reti vai aizplīvuroti Šaneles biogrāfijās tiek pieminēts tas, ka, izmantojot juku laikus un pret ebrejiem vērstās represijas, viņa no šodienas skatpunkta ne pārāk elegantā veidā centās panākt īpašuma pilnīgu pārņemšanu. Šis gājiens modes karalienei tomēr neizdevās, jo Vertheimeri bija nodrošinājušies pret sava īpašuma zaudēšanas risku.
Pēc kara Šanele tika izvaicāta arī aizdomās par kolaboracionismu ar nacistiskās Vācijas varu, taču nav nekādu dokumentu, kas to apstiprinātu. Iespējams, viņu no vajāšanas un soda pasargāja pazīšanās ar ārkārtīgi augstu stāvošām Lielbritānijas amatpersonām. Taču tas ir fakts, ka pēc Francijas atbrīvošanas 1944. gadā Koko uz desmit gadiem pārcēlās uz Šveici, Lozannu, kur ārstējās kādā klīnikā Lemāna ezera krastā.
Koko atgriezās Parīzē vien 1954. gadā, būdama 71 gadu veca, atjaunoja varu savā impērijā un atkal noteica toni modes pasaulē. Ne ar vienu citu stilu nesajaucamas un vēl šobaltdien aktuālas ir tajā laikā Šaneles modelētās tvīda žaketes ar četrām kabatām, kas rotātas ar dekoratīvām pogām, divkrāsu kurpes, kā arī stepētās somiņas ar ķēdīti lences vietā. Par to jaudīgāka izrādījās vien hipiju mode, kas uzplauka 1968. gadā un Šanelei nešķita ne daiļa, ne eleganta. Modes karaliene noslēdzās sevī un pēdējos mūža gadus pavadīja vientulībā Parīzē, savā iemīļotajā Rica viesnīcā, kur 1971. gada 10. janvārī mira.
Uzziņa
Slavenais parfīms
“Chanel N° 5” aromātu veido jasmīna un rozes smarža, kam pievienots aldehīds, kura pamatā ir apelsīns. Gadu gaitā tas mainījies pavisam nedaudz un nekad nav zaudējis savu aktualitāti. Arī tā reklāmklipiem, kas tradicionāli tiek veidoti kā īsas, bet ārkārtīgi krāšņas romantiskas filmas, parasti tiek izraudzīti gan slaveni režisori, gan spoži aktieri: Katrīna Denēva, Nikola Kidmena, Odrija Totū un citi. Neapšaubāmi visskaļāko reklāmu “Chanel N° 5” savulaik sagādāja kinodīva Merilina Monro. Viņai uzdeva jautājumu par to, ko viņa velk mugurā gultā – pidžamu, naktskreklu vai ko citu. Aktrise atbildēja, ka vienīgais, ko viņa valkā gultā, ir smaržas “Chanel N° 5″… Par piemiņu Merilinai Monro un šim īsajam intervijas fragmentam 2013. gadā “Chanel” modes nams izveidoja jaunu parfīma reklāmu, balstoties arhīvu materiālos.
Tā runāja Koko Šanele
• Mode noveco, stils – nemūžam.
• Greznība nav pretstats nabadzībai, bet gan vulgaritātei.
• Es izvēlējos, kas vēlos būt, un par to esmu kļuvusi.
• Pēc četrdesmit gadu vecuma neviens vairs nav jauns, bet neatvairāms var būt jebkurā vecumā.
• Vienīgi tās acis ir skaistas, kas jūsos veras ar maigumu.
