“Mūžības vārtus aiz sevis aizvēra marta pēdējā dienā.” No Klāras Radziņas atvadoties 2
Edīte Sondoviča, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas muzejnieku saimei Klāra Radziņa, ilggadējā Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja direktore, paliks atmiņā kā īstens darbarūķis.
Kolēģi un draugi ne reizi vien izbrīnā vaicāja: “Kā viņa visu paspēj? Pat naudiņu iemanījās “izrunāt” no paskopajiem baņķieriem!”
Jo muzejam daudz vajadzību. Muzejs bija Klāras Radziņas dzīves alfa un omega.
Man laimējās ar Klāru satikties 1960. gada rudenī, sākot studijas Latvijas Universitātē, vēsturniekos. Mūs vienoja draudzība kopš studiju laika. Mums bija lemts dzirdēt profesora Marģera Stepermaņa stāstus par Francijā redzēto studiju laikā.
No docenta Teodora Zeida pirmo reizi dzirdējām par baltvāciešiem. Muzeja praksi vadīja Laimonis Liepa, Bauskas muzeja direktors, kas prakses noslēgumā mūs aizveda uz Kurzemes dievnamiem.
Ar Klāru bijām arī kolēģes muzeja darbā. Kad 1992. gadā sāku strādāt Aizsardzības spēkos, allaž pēc padoma devos pie Klāras.
Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs palīdzēja izveidot Jūras spēkos ekspozīciju par Latvijas Kara floti. Klāra Radziņa kļuva par krustmāti vienam no kuģiem, lai gan darba nekad netrūka. Arī uz slimnīcu aizvadītajā vasarā viņu aizveda no darba…
Mūžības vārtus Klāra Radziņa aiz sevis aizvēra marta pēdējā dienā, kad, kā sacījis mūsu paaudzes sirdsapziņas dzejnieks Ojārs Vācietis, “Stāv sniegpulkstenīši/ No iekšas starodami/ Laimīgi/ Un savu padarījuši”.
