“Lielā Kristapa” balvas pasniedz kolēģi, kas manu darbu novērtējuši. Intervija ar kostīmu mākslinieci Ievu Kundziņu 1
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Šogad Nacionālā kinofestivāla “Lielais Kristaps” balvu par mūža ieguldījumu kino – pati svinīgā ceremonija gan no novembra pārcelta uz nākamā gada janvāri – saņems kostīmu māksliniece Ieva Kundziņa.
Savā radošajā mūžā viņa ir veidojusi kostīmus trīsdesmit trim filmām un vairāk nekā simts teātra izrādēm. Un tagad no kino visvairāk gaida pārsteigumu.
Ir filmas, kurām atliek tikai minēt nosaukumu, lai acu priekšā ataustu pazīstamāko latviešu aktieru sejas, vēsturiski nozīmīgi notikumi un laikmeta elpa.
Kā skaudra, tā komiska. Lai minu kaut vai dažas – “Dāvana vientuļai sievietei”, “Nakts bez putniem”, “Baiga vasara”, “Ūdensbumba resnajam runcim”… Un tām visām, kā arī vēl desmitiem citu kostīmus veidojusi Ieva Kundziņa, dodot mākslas darbam savu pienesumu.
Par spīti lielajiem nopelniem un gadiem, māksliniece saskarsmē ir cilvēciski vienkārša un arī šajā sarunā piedāvā būt ar lasītāju “uz tu”.
Vai zini, ko teiksi, saņemot balvu par mūža ieguldījumu kino?
Runāšu īsi, garās pateicības runas man šķiet mokošas un samākslotas. Pirmais un lielākais paldies manai mammai Annai Kundziņai, kura pieskatīja manu meitiņu Annu manas pirmās filmas “Noktirne” un pirmā komandējuma laikā, lai es vispār varētu sākt savu darba mūžu un kino karjeru.
Un paldies maniem kolēģiem. “Lielā Kristapa” balvas nedod valdība, tās pasniedz kolēģi, kas manu darbu novērtējuši.
Ieva, ja tev pašai būtu jāveido kostīmu mākslinieces Ievas Kundziņas kino kanons, kuras filmas tu tajā iekļautu?
Manā mākslinieces izjūtā vispirms neapšaubāmi tas būtu “Ceplis”. Pēc tam mana pirmā filma “Noktirne”. Kā trešo es nosauktu “Sprīdīti” un pēc tam “Četri balti krekli” jeb “Elpojiet dziļi”.
“Noktirne” (1965. g.) bija visdarbietilpīgākā. Nācās studēt militāros kostīmus, jo filmas darbība notika Spānijas pilsoņu kara laikā 1936. gadā. Spāņu regulārā armija, interbrigādisti, franču koloniālais karaspēks, vācu formas… Nekāda interneta tolaik nebija.
Filmas konsultants no Krievijas pa pastu sūtīja mazas, ar roku zīmētas bildītes, no kurām bija jāizloba, kādas tās karavīru formas īsti ir. Taču filmas veidotāji visi bijām ļoti jauni, traki, pilni entuziasma. Daudz kas notika pirmoreiz. Pirmoreiz Rīgas kinostudijā viesojās ārzemju aktrise – Pola Raksa no Polijas.
Ar viešņas izturēšanos un apģērbu vien mums, aiz dzelzs priekškara dzīvojošiem, uzvēdīja Eiropas elpas dvesma. Komandējumā Tjanšanā ziemā gājām peldēties dziednieciskajos sēravotos. Tas šķita ko vērts, kā Pola Raksa kāpa kūpošajā peldbaseinā, uzlikusi galvā ārkārtīgi skaistu peldcepuri ar puķēm.
Tas skats bija vienreizējs – skaistā Pola Raksa kaila ar ziediem rotātu peldcepuri galvā… Šodien tas neliktos nekas īpašs, bet toreiz…
Un kā tu šodien kino un teātrī vērtē tādu kostīmu kā kailums?
Nekādas vainas! Tagad tas ir modē. Ja vien izrādei vai filmai atbilstoši.
Kad tu atceries skaisto Polu Raksu kūpošajā sēravotā, nāk prātā fakts, ka tieši tu dizainēji tērpus uznācieniem peldkostīmos pirmajos skaistuma konkursos Latvijā.
Vēl bija divi uznācieni – mazajā melnajā vakarkleitā un greznā vakartērpā. Virs peldkostīmiem izdomāju uzvilkt brīvus, melnām aplikācijām rotātus viegla auduma mēteļus, lai pirmajā uznācienā meitenes atkailinātas nejustos tik neērti. Un galvā – krāšņas platmales. Šīs kolekcijas man šuva ļoti ievērojama kompānija.
Velga Hānberga, tolaik Velga Kalniņa, savā garā īsta māksliniece, kopā ar kolēģi Velgu Vasiļjevu. Lieliska sajūta: zināju, visu, ko izdomāšu, abas Velgas uzdizainēs un uzšūs! Bet lielākais izaicinājums bija skaistuma karalienes kleita, jo nevarēja taču zināt, kura no meitenēm iegūs šo titulu. Uzvarētāju aizskatuvē paziņoja pēdējā brīdī. Tur kleita tiek uzvilkta. Un tai ir jāder!
Kaut arī pamatizmēri visām meitenēm atšķīrās par dažiem centimetriem, auguma konstrukcija tomēr katrai sava. Ir tādas ķermeņa īpatnības, kuras ļoti būtiski zināt, šujot piegulošu kleitu… Starp citu, kad skaistā un dzīvē veiksmīgā varietē dejotāja Velga Ozolīte pārcēlās uz Šveici, savam dejotājas portfolio šajā valstī viņa fotografējās manis veidotajā melnajā vakarkleitā.
Jā, tās slavenākās varietē programmas ar tevis veidotiem kostīmiem savulaik varēja redzēt Jūrmalas “Jūras pērlē”, viesnīcā “Latvija” Rīgas centrā un “Tūristā” Pārdaugavā. Arī tur tas lielais noslēpums kailuma saspēlē ar gaumi…
Nav nekāda māksla parādīt plikas krūtis vai dibenu. Māksla ir ķermeni piesegt ar dažādām detaļām, šo spēli ar erotiku padarīt aizraujošu ar dažādiem kontrastiem, tēliem un simboliem.
Bet atgriezīsimies pie kino!
Man dzīvē laimējies, ka esmu strādājusi pie Latvijas labākajām, izcilākajām filmām un režisoriem, kā “Cepļa” Rolands Kalniņš, režisoru režisors, ar ārkārtīgi augstām un pamatotām prasībām.
Bet kā viņš prata izstāstīt personāžu biogrāfijas! Tas manā darbā bija ļoti būtiski. Vēl kostīmu mākslinieks ir atkarīgs no aktieriem. Un arī viņu kaprīzēm. Ir aktieri, kuri saprot tēla raksturu un tev paļaujas, bet gana tādu, kas iespītējas.
Jo māksliniekam šķiet, ka tērps nepiestāv.
Nav no svara, vai piestāv. Man vajag, lai tērps atklāj režisora iecerēto filmas vai konkrētā kadra noskaņu. Piemēram, pēc Elīnas Zālītes romāna “Agrā rūsa” režisora Gunāra Cilinska veidotajā tāda paša nosaukuma filmā Oļģerta Dunkera spēlētā bagātā Ķikuļa jaunās sievas Elzas (no ekrāna lietuviešu aktrise Rimante Krilavičute runāja Lāsmas Kugrēnas balsī) baltajam kostīmam uzdizainēju melnas maliņas.
Varbūt skatītājs pirmajā mirklī tās pat nepamanīja, taču tām bija īpaša nelaimes priekšvēstneša nozīme. Jo tajā naktī, kad Elza ļāvās mīlestībai ar sava vecā vīra jauno, pievilcīgo dēlu, Ivara Kalniņa spēlēto Italo, meitenei nomirst tēvs. Viņa nokavē bēres. Kad mīlnieki ierodas vecāku mājās, meitenes tēvs jau ir apglabāts.
Manuprāt, viena no emocionāli spēcīgākajām ainām filmā. Tāpēc tās melnās kantītes Elzas baltajai kleitai. Jā, man ir svarīgi, lai režisors izstāsta iecerēto noskaņu, bet aktieris neprotestē. Visvairāk iebildumu esmu dzirdējusi no aktrisēm, kuras vēlas būt jaunākas, smukākas un tievākas.
Bet cik man bijusi ārkārtīgi veiksmīga sadarbība, piemēram, ar operas solisti Ilonu Bageli! Laikošanā uzvilktajā kleitā viņa vienmēr labpatikā grozījusies pie spoguļa un priecājusies gan par saviem, gan kleitas apmēriem, kas tikai paspilgtina visu, ar ko savā augumā operas dīva var lepoties. Tāda personība kostīmu māksliniekam ir lielākā veiksme.
Bet, atgriežoties pie “Cepļa”, diviem tērpiem ir īpašs stāsts. Filmas vajadzībām iepirka trīsdesmito gadu mēbeles, gleznas, šineļus, mēteļus, smokingus, kleitas un citas drānas, kādas nu cilvēkiem skapjos no vecākiem un vecvecākiem bija saglabājušās.
Bija gan ļoti jāuzmanās, lai zīda un tilla tērpi nesaplīstu un izturētu līdz filmēšanās beigām, jo dabiskie materiāli ir ārkārtīgi trausli. Tika atnesta arī viena tilla kleita ar aplikācijām un tilla blūze ar pērlīšu izšuvumiem. Līdz filmai šīs skaistās lietas nenonāca. Taču, tā kā man bija iepatikušās, nopirku personiski sev.
Vēl nenojaušot, ka tērpiem priekšā būs tāls ceļš un ilgs mūžs. Kleitu tiku vilkusi mājas ballēs, pēc tam to atdevu savai meitai Annai Romanovskai, kura to paņēma līdzi uz Kanādu. Un nu meita tajā tērpjas pasaulslavenajā mākslas un alternatīvās mūzikas festivālā “Burning Man”, kas katru gadu augustā notiek Nevadas tuksnesī.
Tur izkrāsojušies, tetovēti, bezgala savdabīgos tērpos un pat pilnīgi kaili, interesanti dizainētās automašīnās, uz divriteņiem un pat lidmašīnās sarodas “trakie” mākslinieki no visām pasaules malām. Tiek radītas skulptūras no degošiem materiāliem un festivāla noslēgumā krāšņā šovā tiek sadedzinātas.
Tā pati kleita koncertos ir mugurā arī manai mazmeitai Elizabetei Kovaļčukai, kura Kanādā kopā ar partneri Amberu nodibinājusi savu čellu duetu “Cella”. Tā, lūk, “Cepļa” laikā tiku pie tērpa, kas aktuāls jau mūsu trīs paaudzēs!
Varu būt neobjektīva, bet man ļoti patīk, kā Elizabete spēlē un dzied. Dziedoši čellisti ir retums, jo spēlēt čellu un dziedāt ir sarežģītāk nekā spēlēt klavieres un dziedāt.
Kad pirms pāris gadiem Elizabete bija apmaiņas programmā Somijā un ielidoja arī Rīgā, man izdevās viņai sarīkot koncertu Pēterbaznīcā. Neaprakstāmi brīnišķīga sajūta mums abām. Milzīgie trauki ar ziediem pēc uzstāšanās… Kanādā nav tādas tradīcijas ar puķu dāvināšanu.
Cik liela tevis ietekme tajā, ka arī tava meita ir kostīmu māksliniece?
Kad Anna auga, strādāju pie kostīmu skicēm. Man vispār labāk veicās vakarā un pat naktīs. Tāpēc, kad meita atnāca no skolas, mamma zīmēja skices. Sākumā Anna sēdēja pretim un zīmēja savu variantu, vēlāk palīdzēja izstrādāt manas skices.
Viņai patika. Ar kostīmu veidošanu Anna būtu vēlējusies nodarboties arī Kanādā, bet tā smagā lieta, ka kostīmu mākslinieka profesija ne vienmēr nodrošina pastāvīgu darbu ar regulāru atalgojumu.
Pēc Rīgas kinostudijas likvidācijas arī man situācija sākumā bija sarežģīta – pasūtījums var būt un var nebūt, bet jādzīvo, komunālie rēķini jākārto. Meita tagad ir pasniedzēja universitātē. Aizstāvējusi doktora disertāciju “Sabotāžas notonētā palete”, kurā runā par radošā gara un ģimenes izdzīvošanas stratēģiju pēdējās okupācijas laikā.
Rakstot šo disertāciju, meita studēja un tulkoja manas mātes Annas Kundziņas vēstules no padomju Latvijas mūsu radiem Amerikā, pilnas ar zemtekstiem un dažādiem slēptiem mājieniem.
Viņa intervēja arī Latvijas radošos cilvēkus, kā, piemēram, teātra režisori Māru Ķimeli, kinooperatoru Miku Zvirbuli. Starp citu, arī mans mazbērns Saša patlaban raksta disertāciju – par migrācijas problēmām pasaulē.
Kā īsti tava meita nonāca Kanādā?
Mana mazmeitiņa Elizabete piedzima ļoti alerģiska, gandrīz neko nevarēja ēst. Un Latvijā tolaik nebija nekādas speciālās bērnu pārtikas. Meitas vīra paziņa, kas dzīvo Kanādā un palaikam strādā Maskavā, uzņēmās Elizabetes krustmātes pienākumus un uzaicināja visu ģimeni, manu meitu Annu, viņas vīru Vladimiru un mazos Sašu un Elizabeti, uz Kanādu, kur speciālā bērnu pārtika jau tolaik bija nopērkama.
Tas laiks sakrita ar 1991. gada puču Maskavā. Nevarēja zināt, kā viss Krievijā beigsies un kā tas atbalsosies šeit, Latvijā, un mana meita pieprasīja Kanādā politisko patvērumu, kas, tāpat kā Kanādas pilsonība, visai ģimenei tika piešķirts. Anna solījās atbraukt uz “Lielā Kristapa” ceremoniju, par ko es ļoti priecātos, bet šobrīd kovida uzliesmojuma dēļ neko nevar zināt.
“Lielā Kristapa” ceremonija visbiežāk notikusi “Splendid Palace”, kas daudziem ir mīļākais kinoteātris Rīgā…
Citu variantu vispār nevar būt! Pieņemu, ka tas ir viens no pasaulē skaistākajiem. Es varu salīdzināt ar Toronto kinoteātriem. Tie ir pilnīgi citādāki. “Splendid Palace” ir brīnišķīgs interjers, burvīga noskaņa. Fantastiskā Zaļā zāle otrajā stāvā, kur notiek kino jubilāru godināšanas, “afterpartijas” pēc pirmizrādēm.
Man mazliet žēl, ka šī gada “Lielā Kristapa” ceremonija nenotiks “Splendid Palace”, bet paredzēta kultūras telpā “Hanzas perons”. Es gan tur vēl neesmu bijusi, neesmu paspējusi, jo nupat kultūras laukā pirms šīs mājsēdes notika tik daudz kā ievērības cienīga.
No pēdējā laikā redzētā man ārkārtīgi patika Nacionālajā teātrī režisora Vladislava Nastavševa iestudētais psiholoģiskais trilleris “Svešinieki vilcienā”. Aizrāva viss: aktieri, scenogrāfija, kostīmi.
Arī pati tēma saistoša, daudz zemtekstu, kur katrs varēja saskatīt sev tuvāko, bet man visvairāk lika aizdomāties viens aspekts – cik ļoti iespējams manipulēt ar cilvēku, ja to prasmīgi dara. Pat līdz slepkavībai var novest. Briesmīgi, kā var manipulēt pat ar veselu sabiedrību.
Šobrīd, pandēmijas uzliesmojumā, man arī jādomā par manipulācijām. Skumīgi, ka vēlamies būt kā Dānija, ziemeļvalstis, bet esam nonākuši tur, kur Rumānija.
Ja ieminējies par Nacionālo teātri, tad tieši šai skatuvei esi veidojusi vai visvairāk kostīmu…
Par savējiem es varētu saukt divus režisorus – Vari Braslu Valmierā un Edmundu Freibergu Nacionālajā teātrī. Bet pirms tam turpat Nacionālajā vēl Alfrēds Jaunušans, ar kuru bija ārkārtīgi interesanti strādāt, jo viņš tāpat kā Rolands Kalniņš prata ļoti pamatīgi izstāstīt katra lugas varoņa rakstura nianses. Un vizuālo izskatu Jaunušans raksturoja visai tēlaini.
Piemēram, “viņai jāizskatās kā vītušai tējas rozei” vai par kādu revolucionāru – “viņam jābūt kā vētras putnam”. Jaunušanam patika, ka skices tika rūpīgi uzzīmētas un “seja” bija līdzīga attiecīgajam aktierim. Ja ne, viņš skici neparakstīja. Vajadzēja pārzīmēt un iet atrādīt vēlreiz.
Bet kostīmu skiču atrādīšana bija arī ļoti patīkama, jo tas notika nevis kaut kur cehā teātrī, bet Jaunušana dzīvoklī pie smalki servēta galda ar konjaku, uzkodām un dažādiem stāstiem no pagātnes. Tajos laikos, kad strādāju Nacionālajā teātrī, bija smalka birokrātiska kārtība – uz skices vajadzēja būt režisora parakstam, lai pēc tam nav pretenziju, ka kostīms neder un uzšūts veltīgi.
Pēdējā laikā vai katru gadu esi kostīmu māksliniece Daiņa Kalna rīkotajos Opermūzikas svētkos Siguldā.
Tas man laimīgs piedāvājums! Kādreiz mūsu Baltajā namā esmu veidojusi tērpus “Bohēmai”, un mani gandarī iespēja tagad sadarboties ar Daini Kalnu. Man patīk arī šo svētku mākslinieciskā vadītāja un rīkotāja princips necensties pagājušo gadsimtu operu varoņus apģērbt šodienīgi.
Vienmēr esmu domājusi, ka kostīmiem operās, protams, nav jābūt kā no vēstures grāmatu bildēm, bet var un vajag izmantot operas autora laika noskaņu un detaļas – piedurknēs, biksēs, apkaklēs, cepurēs. Tā kā Siguldā ir brīvdaba un attālums no skatuves līdz pēdējām skatītāju rindām milzīgs, jebkurai detaļai kostīmā jābūt lielākai, spilgtākai, tērpam ļoti svarīga ir proporcija, siluets atšķirībā no filmas, kur siluets nav tik būtisks, bet svarīgākais ir detaļas tuvāk sejai.
Taču tehniski visu sarežģī tas, ka ārzemju solisti vienmēr ierodas pēdējā brīdī, dažas dienas pirms izrādes. Iepriekš man solista auguma izmērus atsūta pa pastu, bet vienmēr jautājums, vai tie “svaigi” un atbilst mākslinieka pašreizējai formai. Tad jāmēģina solistu aplūkot internetā un to uzminēt.
Visgrūtāk, ja trīs dienas pirms izrādes mainās galvenais dziedātājs, un īsta traģēdija, ja auguma izmēri galīgi nesakrīt. Atceros gadījumu ar vienu no solistiem vīriešiem. Pēdējā brīdī iecerētā mākslinieka vietā ieradās krietni korpulentāks. Operas varoņa žakete bija no melna samta.
Skrēju uz veikalu, piepirku drānu klāt, un atkal, par laimi, visdarbietilpīgākās detaļas – žaketes priekšpusi ar atlokiem un pogcaurumiem – varēju atstāt no iepriekšējās žaketes, bet paplatinājumu šuves nevarēja manīt. Bet ja vēl mākslinieks vai māksliniece gadās kaprīzas dabas…Tērps nepatīk, un viss!
Gadījās, ka pēdējā brīdī nomainītā soliste ļoti iespītējās, bet Dainis Kalns jau stāv aiz durvīm un sauc, ka laikošana jāpārtrauc, jo uz mums gaidot viss orķestris. Tāds stress! Par laimi, esmu mierīgs cilvēks, vērsts uz kompromisiem, nevis cīņu un kašķi, un vispār par vienu no vērtīgākajām īpašībām cilvēkā uzskatu humora izjūtu. Tā man palīdzējusi daudz ko pārdzīvot.
Un, kad skan brīnišķīgā mūzika, debesīs saulrieta atblāzma, tu redzi visu to “bildi” uz skatuves un tā tev patīk – tas ir tik skaisti un aizraujoši. Milzīgs gandarījums, katarse, kas nekur citur nav piedzīvota kā vien Opermūzikas svētkos Siguldā.
Vizītkarte
Ieva Kundziņa
• No 1965. g. līdz 1990. g. kostīmu māksliniece Rīgas kinostudijā
• No 1990. g. līdz šim brīvmāksliniece
• 1983. g. – “Lielā Kristapa” medaļa par kostīmiem filmā “Puika”
• 2004./2005. g. “Spēlmaņu nakts” balva “Gada kostīmu māksliniece”
• Kostīmu māksliniece ir arī meita Anna Romanovska
• Ir divi mazbērni – Saša un Elizabete Kovaļčuki
