Sandra Vensko: No katra stūra pa tēmēklim 1
Bailes, prieks, jūtu virpulis pirms Ziemassvētku eņģeļu laika un dāvanu medībām – viss saslēgts vienotā informatīvajā laukā, viena šāviena attālumā.
Miera ideja ar sarkanu neļķīti knābī lidinās pāri galvām, ar pierunāšanas vai iebiedēšanas ātrumu, solot labāku dzīvi. Gar valsts robežu aizspindz lidmašīnas, un zaigojošās vitrīnās spoži uzpeld mākslīgā sniega vizuļi. Lentīšu dalītāji vienā un otrā ierakumu pusē skaita, vai pietiks varonības un nedrebēs roka, piespraužot pareizo krāsu, vai labāk tomēr būtu neņemt galvā brīvību un atlikt liberālo patriotismu uz vēlāku laiku.
Cik daudzi šajā pēdējā gada mēnesī modri ieklausīsies sev apkārt notiekošajā, ja sirsnīgi sākusies citu svētku gaidīšana un, himnu kā piparkūku uzgraužot, karstvīnu rūpējot un, apkampjoties iečukstot mīļvārdiņus, varēs murrājoši vēlēt, ka citi jau zinās labāk, kā mums nākamgad ar lentītēm sadzīvot. Bet no katra stūra pa tēmēklim.
Miermīlīgi un rātni esam izgājuši augstākās varas būvēto taciņu starp labajiem un ļaunajiem, turpinot būvēt nevainības gaisa dārzus, joprojām sakrituši vienā čupā pār sazilējušiem pirkstiem zem betona un asiņu smaguma. Neatgūstoties no sāpēm, valoda ķērusies aiz katra galda un ķebļa, klasītēs lēkāts uz katra pakāpiena. Drošība par mājām.
Mums visiem kopā sargājama valsts, bet kāda tā ir, kāda ir mūsu patiesā valsts ar sarkanbaltsarkano, oranži melno vai varavīksnes krāsām karogā pie sirds? Būvēt valsti, ķieģelīti aiz ķieģelīša, notraukt izdedžus no ceļa un uzliet kārtīgu asfalta segumu laukos un pilsētās. Likt vienu egli starp nāciju veidojošām tautām, uzmūrējot vērtību ķieģeļus pa stāviem – valodu un maizi pirmajā, otrajā – apstādināt no valsts bēgošo cilvēku plūsmu un visulaik pagriezties vienam pret otru un ieskatīties acīs, apjaušot – par ko es te karoju, kādas ir tās vērtības, par ko tik ļoti cits citu laiku pa laikam neieredzam.
Kādam patiktu, ja tieši šobrīd diskutētu par Latvijas himnu, sarīkojot kārtīgu plūkšanos ap ideju, kuri vārdi labāki vai tīkamāki. Varbūt visiem kopā savlaicīgi būtu jāvelk ragaviņas ar Raini un Aspaziju uz mežu, tad jāapdauza Skalbes kaķīša purns, lai tas kaķis reiz apklustu vairot labestību un blieztu katram, kurš cenšas nomelnot valsti, jo nezina, kur tā atrodas. Sirdī, mīļie. Sudrabotos dubļos un Vladimira Putina acīs. Var skatīties visi vienā virzienā, jo šajā ziemas gaidīšanas periodā vissvarīgākais ir, ka šajos brīvības gados vēl nav nomiruši tie, kuri kā mazi bērni dzimuši un uzauguši Sibīrijā, skaistā, bet ļoti baisā vietā, redzīgākā tautas daļa. Daudzu valstu atmiņu kods ir bijība pret dzīvību un bērna, jaunpiedzimušā pasargāšana pret vardarbību ar vai bez ieroča. Katra cilvēka godaprāts ir arī izpratne par tautu un nāciju. Gluži pašsaprotami ir aizstāvēt tuvākos, arī dzīvniekus, izglābt putnu, iet liesmās glābt otra dzīvību. Katra valsts kādā brīdī iztur nelokāmības testu par savu pastāvēšanu – tajā galvenā vieta ir mīlestībai, darba tikumam, godaprātam un attieksmei pret līdzcilvēkiem, kuri vārgāki, neizdarīgāki. Kaitinoši, ka vienam tiek vairāk rūpju, citam mazāk, taču nav noslēpums, ka ikviena cilvēka visdziļākajās atmiņu dzīlēs ir iegūlusies atmiņa, kas mantota no senčiem, caur mātēm iegūlusi šūnās. Neko labāku par mieru cilvēce nav izgudrojusi, un miera idejas sabrukšanas cēloni labi raksturojis dzejnieks Vjačeslavs Kuprijanovs, sakot, ka mēs visi būvējam Bābeles torni, bet pa to laiku kāds pamanās iedzīvoties vēl neuzbūvētajā stāvā. Par ieročiem gan dzejolī nav ne vārda.
