No katra 25 eiro vai savu slimokasi 4
Jaunpils un apkārtējo novadu iedzīvotājiem bija daudz jautājumu un arī pārmetumu politiķiem par veselības aprūpi, kura sagādājusi raizes ne vienam vien iedzīvotājam. Novadu 15. Grāmatu dienas bija īstais brīdis, lai Saeimas deputātam Sabiedrības veselības apakškomisijas priekšsēdētājam Romualdam Ražukam (“Vienotība”), veselības ministres Andas Čakšas padomniecei Alīdai Vānei (ZZS), kā arī Tukuma slimnīcas valdes priekšsēdētājai Dzintrai Rabkevičai (ZZS) vaicātu aci pret aci.
– Vai uzlabojumi veselības aprūpē ir utopiska cerība, vai tomēr var arī reāli ko sagaidīt?
A. Vāne: – No oktobra pozitīvas pārmaiņas būs onkoloģijas jomā. Ja ģimenes ārstam radīsies aizdomas, ka pacientam, iespējams, ir audzējs, viņš varēs nosūtīt slimnieku uz pirmajiem izmeklējumiem ārpus rindas tuvākajā ārstniecības iestādē. Vairs nebūs tā, ka slimnieks ar izmeklējumiem iznāk no ārsta kabineta un nezina, ko darīt. Ģimenes ārstam vai viņa kolēģiem būs jāzvana uz vienu no četriem onkoloģijas centriem pa noteiktu tālruņa numuru, lai pieteiktu pacientu pie onkologa. Vizītē pacients ieradīsies jau ar visnepieciešamākajiem izmeklējumiem. Mēs ļoti ceram, ka desmit dienu laikā pacients varēs tikt pie primārās diagnostikas.
Daudz ciešāk sadarbojoties ģimenes ārstam un onkologam, būs lielāka iespēja izķert briesmīgos vēžus pirmajā un otrajā stadijā, neielaižot līdz trešajai un ceturtajai stadijai.
Nākamā gada valsts budžetā būs līdzekļi, lai audzēju ārstēšana notiktu operatīvāk, izmantojot ķīmijterapiju, staru terapiju un lietojot valsts kompensējamos medikamentus. Jāpatur prātā, ka no laikus atklāta vēža mirstība ir ļoti niecīga.
Šobrīd ir rezervēti desmit miljoni eiro rindu mazināšanai arī citās ārstniecības programmās. Skaidrs, ka ar desmit miljoniem ir par maz, lai aizbāztu šo lielo caurumu, bet mēs ļoti ceram, ka vismaz daļēji rindas tiks samazinātas.
Latvijā ir ļoti lielas problēmas ar speciālistiem dzemdību nodaļās. Lai ārstus motivētu pieņemt jaundzimušos, no 2017. gada ir plānots paaugstināt samaksu par dzemdību palīdzību, lai par 30 procentiem palielinātu ginekologu – dzemdību speciālistu – algu.
– Cik tālu Veselības ministrija ir tikusi ar valsts obligāto veselības apdrošināšanu?
Veselības ministrija uzskata, ka tai ir jārūpējas par visas tautas veselību un nedrīkst šķirot cilvēkus ne pēc dzimuma, ne pēc rases un vecuma, ne arī pēc finansiālās rocības. Visiem no valsts ir jāsaņem vienāda veselības aprūpe. Tas ir ministrijas virzītais veselības apdrošināšanas modelis.
Bieži izskan pārmetumi, kāpēc nodokļu maksātājiem ir jāmaksā par bezpajumtniekiem un alkoholiķiem, kurus ieved slimnīcu uzņemšanas nodaļās. Mēs nedrīkstam cilvēkus šķirot, un neatliekamā medicīniskā palīdzība ir jāsniedz visiem, kam tā nepieciešama. Šī iedzīvotāju kategorija nav tā kategorija, kas izmanto ambulatoros medicīnas pakalpojumus, tātad netērē valsts naudu, kas atrodas šo pakalpojumu grozā.
R. Ražuks: – Veselības aprūpē patlaban ir revolucionāra situācija: apakšas vairs negrib dzīvot pa vecam, bet augšas vairs nespēj pārvaldīt šo jomu.
Diemžēl mēs vairs nevaram runāt par veselības apdrošināšanas modeļiem, jo tādu nav. Veselības ministrija ir izstrādājusi trīs finansēšanas modeļus. Pirmais modelis, ko pieminēja ministres padomniece, neko nemaina – viss paliek tāpat kā līdz šim – no Saeimas un valdības tiek prasīts vairāk naudas.
Otrais ir Latvijas Bankas proponētais apdrošināšanas modelis, iesaistot privātās apdrošināšanas sabiedrības. Šāds modelis pastāv Nīderlandē, un tas ir ļoti dārgs. Banka nesaprotamu iemeslu dēļ šo modeli joprojām bīda ar lielu neatlaidību.
Trešais modelis ir parastā apdrošināšana, kaut kas līdzīgs mūsu pensiju apdrošināšanai, kad tiek maksāts veselības nodoklis un pēc tam apdrošinātie saņem plānveida medicīnisko aprūpi. Neatliekamā medicīniskā palīdzība, kā zināms, tiek nodrošināta visiem. Šāds modelis pastāv Lietuvā un Igaunijā.
Alternatīva ir ieviest kaut ko līdzīgu, kā tas bija pirmskara Latvijā, kad attiecīgas iedzīvotāju grupas pie noteiktām apdrošināšanas sabiedrībām veidoja savas slimokases.
Igaunijas veselības budžets šogad ir 953 miljoni eiro. Tiesa, tajā ir iekļauts pabalsts par īslaicīgu darba nespēju, bet Igaunijā veselības nodoklis ir 13% no bruto algas.
Savukārt Lietuvā medicīnas budžets ir viens miljards 440 miljoni eiro. Diemžēl Latvijas medicīnas budžets ir divreiz mazāks nekā Lietuvā. Jā, kaimiņvalstī ir vairāk iedzīvotāju, bet mūsu medicīnas budžetam, lielos vilcienos runājot, būtu jābūt vismaz miljardam eiro. Tātad mums trūkst 300 miljonu eiro.
Valsts tautsaimniecības izaugsme katru gadu ir no 180 līdz 200 miljoniem eiro. Tik lielu naudas summu katru gadu sadala tā sauktajām jaunajām politiskajām iniciatīvām. Ņemot vērā, ka valsts aizsardzības, sociālo lietu budžets jau ir saplānots trim gadiem, tad no tautsaimniecības izaugsmes miljoniem pāri paliek kādi 100 vai 120 miljoni eiro. Šo medicīnai nepieciešamo 300 miljonu reāli nav. Tos nevarēs atrast, ja nepiesaistīs papildu iespēju, kāda ir apdrošināšana. Jāsaprot, ka apdrošināšana nefinansēs visus medicīnas pakalpojumus. Valsts tik un tā apmaksās neatliekamo medicīnisko palīdzību. Apdrošināšana segtu tikai strādājošo plānveida veselības aprūpi, jo bērnus, studentus, pensionārus, invalīdus apdrošinātu valsts. Bet šī piešprice no apdrošināšanas būtu tik liela, lai tiktu pie tiem trūkstošajiem 300 miljoniem. Tāpēc es ļoti pārdzīvoju to, ka ministrija neiet šo ceļu, kuru iet Igaunija un Lietuva jau kopš 1996. gada. Kaimiņvalstīs apdrošināšanu ieviesa tad, kad tapa nodokļi, un tur nebija šaubu, no kāda nodokļa paņemt naudu veselībai. Visus šos gadus kaimiņvalstīs veselības nodokli iekasē kopā ar sociālo nodokli, kaut arī veselības nodokli aprēķina atsevišķi – Igaunijā 13%, bet Lietuvā 9% no bruto algas. Diemžēl Latvijā joprojām strīdas, no kura nodokļa pasmelties medicīnai.
Kad Lietuvā interesējos, vai tur visi cilvēki tiek pie veselības aprūpes, noskaidroju, ka sistēmā nav reģistrējušies deviņi procenti iedzīvotāju. Tie, visticamāk, ir tie cilvēki, kas no Lietuvas aizbraukuši. Rēķinot absolūtos skaitļos, viņu ir divreiz vairāk nekā to, kas pametuši Latviju. Kaimiņvalstīs nav leiputrija, bet veselības aprūpes sistēma funkcionē krietni labāk. Latvijā gadu no gada kopš Ivara Godmaņa laika parāds veselības aprūpei netiek kompensēts.
Ja no strādājošo vidējās algas veselībai novirzītu trīs procentus, tie būtu 25 eiro mēnesī un dotu 260 miljonus eiro gadā. Tātad to summu, kas mūs paceltu līdz Lietuvas līmenim. Protams, negribas maksāt, bet jau tagad mēs maksājam 47% medicīnai no sava personīgā naudas maka. Tāpēc ministrijai par šo jautājumu vajadzētu diskutēt, lai neietu veco ceļu, prasot valdībai naudu, kuras reāli nav.
– Par to, ka kaimiņvalstīs nav leiputrija, liecina fakts, ka Igaunijas mediķi gatavojas 20. septembrī rīkot brīdinājuma streiku, jo uzskata, ka medicīnai nepietiek naudas. Latvijā, pēc Valsts ieņēmumu dienesta datiem, vidējā ārstu alga, bieži strādājot vairākās darba vietās, ir 1200 eiro, bet Igaunijā, pamatā strādājot vienā darba vietā, tā ir par 40% lielāka.
A. Vāne: – Mēs zinām, ka darba ņēmēju un devēju nodokļi visās trijās Baltijas valstīs ir ļoti līdzvērtīgi. Tas nozīmē, ka kaimiņvalstīs spēj racionāli izvirzīt prioritātes, kādiem mērķiem nodokļi tērējami. Gan Igaunija, gan Lietuva spēj noteiktu procentu no sociālā nodokļa novirzīt veselībai, diemžēl Latvija nespēj. Tāpēc rodas jautājums, vai tikai tas melnais caurums, kuru piesauc veselības aprūpes jomā, nav jāattiecina uz labklājības jomu.
Ja runājam par veselības nodokli 25 eiro mēnesī, tad jāatzīst, ka to var maksāt tikai turīgi cilvēki. Likt medicīnas māsai maksāt papildus 25 eiro par veselības aprūpi ir diezgan nežēlīgi, ja salīdzina, ka tāda pati summa būtu jāmaksā deputātam vai Latvijas Bankas prezidentam, kuram ir lielākā alga Latvijā. Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda, ka gandrīz puse strādājošo mēnesī saņem līdz 450 eiro.
Dz. Rabkeviča: – Turīgais aizbrauks ārstēties uz Rīgu, tomēr lielākā daļa mūsu klientu ir mazturīgi iedzīvotāji, kurus atved no Rojas, Kolkas, arī Talsu puses. Problēma ir tā, ka šie pacienti slimnīcā tiek apārstēti par lielu naudu, bet, kad izrakstās no stacionāra, pie ģimenes ārsta neaiziet, zāles nenopērk un pēc divām nedēļām atkal nokļūst slimnīcā.
Pirms Veselības ministrija, balstoties uz pēdējo Pasaules bankas atzinumu, pieņems lēmumus par reģionu slimnīcu nākotni, aicinu tomēr šos jautājumus izdiskutēt gan ar slimnīcu vadību, gan arī iedzīvotājiem.
– Kāpēc politiķi melo, stāstot, ka veselības aprūpe bērniem ir bez maksas? Elementāri izmeklējumi ir bez maksas, bet, tiklīdz vajag ko vairāk, tā par visu ir jāmaksā.
R. Ražuks: – Veselības ministrija ir veikusi divus labus darbus pēdējā gada laikā. Pirmkārt, ministrija aprēķināja, cik daudz naudas ir nepieciešams, lai izpildītu visu, kas iedzīvotājiem ir apsolīts. Tie ir miljards 300 miljoni eiro. Otrkārt, ir aprēķināts, kas paliek veselības aprūpes pakalpojumu grozā, ko iespējams pilnībā un godīgi apmaksāt no valsts naudas maka. Tur paliek tikai neatliekamā medicīniskā palīdzība, ārstēšana, ko sniedz ģimenes ārsts, kā arī daļēji laboratoriskie izmeklējumi… Visa plānveida palīdzība un izmeklējumi pieaugušajiem ir par maksu. Mēs melojam tautai, sakot, ka valsts apmaksā to, ko tā reāli nespēj apmaksāt.
Svētku atbalstītāji: Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis, Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā, Latvijas Bērnu fonds, Jelgavas tipogrāfija, Nacionālie bruņotie spēki, SIA “Drukātava”, SIA “VESTA–LK”, “Vienotība”, Zaļo un zemnieku savienība, Valdis Zatlers, Inese Vaidere, Sandra Kalniete, Jaunpils novada dome, SIA “Jaunpils pils”, AS “Jaunpils pienotava”, P/A “Jaunpils”
Informatīvie atbalstītāji: “Latvijas Avīze”, “Jaunpils Vēstis”, “Neatkarīgās Tukuma Ziņas”, www.jaunpils.lv; www.jaunpils pils.lv; www.ntz.lv, www.biblioteka.tukums.lv
