No kanona uz dzīves praksi 0
Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende sarunā ar “Latvijas Avīzes” žurnālistiem Voldemāru Krustiņu, Māri Antoneviču un Daci Kokareviču spriež par stingra mugurkaula turēšanu, stāsta par naudu nacionālās identitātes stiprināšanai, jaunām iespējām kultūras namiem, Kultūras kanona paplašināšanu un iecerēm, Latvijas simtgadi gaidot.
Sarunā piedalījās Kultūras ministrijas biroja vadītāja Ināra Parādniece un padomniece sabiedrisko attiecību jautājumos Ieva Līne.
V. Krustiņš: – Pirms gada notika valodas referendums, un pēc tā instancēm būtu bijis vērtīgi noskaidrot, kādi iemesli tos 273 000 cilvēku mudināja teikt, ka viņiem vajag vēl otru valsts valodu. Tas diemžēl nav noticis. Tagad visi runā ne vairs par integrāciju, bet kaut kādu saliedēšanos. Bet – kur rezultāti?
– Visiem cilvēkiem referendums bija šoks, un pēc gada, vēlreiz to pārdomājot, piekrītu jums, ka būtu jāizdara pareizie secinājumi un jārīkojas. Mēs pildām Ministru kabineta rīkojumus, rezolūcijas, Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas pamatnostādnes un esam darījuši vēl vairāk. Kādu nedēļu pirms referenduma vairākās sarunās ar latviešu, krievu, ebreju un citu tautību inteliģenci jautājām, kas, viņuprāt, būtu jādara, lai situāciju mainītu. Kur mēs, latvieši, esam kļūdījušies, ka valstī var notikt kas tāds? Visās tikšanās reizēs dzirdēju: “Mīļie latvieši, jums pašiem ir jāmīl sava valsts, un tad to mīlēs arī citi.” Dzirdēju, ka mēs esam pārāk piekāpīgi valodu jautājumos; ka esam pārāk kautrīgi un nelepojamies ar savu valsti; ka mēs nevaram nosaukt savas vērtības, ka mēs viens otru graužam! Daudzi pieminēja, ka mums ir arī kopīgas vērtības: latvieši ir cēluši Latvijas valsts neatkarību, arī citas tautas to darījušas. Ir vērtības, ar ko mēs kopā lepojamies. Pirmām kārtām mums jābūt ļoti stingriem, konsekventiem ikdienā – runāsim latviešu valodā; šeit ir mūsu valsts, ar kuru lepojamies; jābūt vienām skolām, vieniem bērnudārziem; ar medijiem runāt tikai latviski; neliekties, nezagties, stingri pastāvēt par valodu, kultūru, valsti. Tad jādomā, kādi valstiskie instrumenti var palīdzēt to darīt.
– Nauda.
– Ļoti labi. Viens no tādiem instrumentiem, ko aktualizējām, varētu būt Kultūras kanons. 2008. gadā Latvijas inteliģence izveidoja Kultūras kanonu – tajā ir septiņu nozaru 99 izcilības. Ja pajautātu ikvienam: nosauciet 10 no 99, vislabāk visus 99, tad, iespējams, daudziem būtu problēma atbildēt. Šobrīd strādājam pie kanona iedzīvināšanas, lai tas būtu pieejams skolās, bibliotēkās. Jau šobrīd var gan internetā Letonikā, gan arī bibliotēkā skatīties filmas. Plānots pievienot jaunas sadaļas – vēsturi, dabu, zinātniekus, veidot projektus, kino, grāmatas un lepoties ar savu valsti.
Ja mēs ar katru dienu, katru soli kļūstam paši stingrāki savā pārliecībā, tad tādu jautājumu, kādi bija referendumā, parādītos arvien mazāk.
Otrs virziens – stiprināt valodu, runājot visur latviski. Bet ir vēl viena būtiska lieta. Nesen bija diskusija par humanitārajiem pētījumiem, šobrīd šī pētniecības nozare ir ļoti bēdīgā situācijā. Jo, dalot naudu, lielākoties to sadala pēc tā, cik ir publikāciju angļu valodā. Bet cik daudz publikāciju angliski ir par valodas un tautasdziesmu pētniecību?
Nesen pētnieki ieradās pie manis tāpēc, ka nevarēja pabeigt “Latvju dainu” 10. sējumu naudas trūkuma dēļ. Kas vēl svētāks mums, latviešiem, kā dainas un pētījums par to? Turklāt dainas ir mūsu Kultūras kanona sastāvdaļa. Naudu atradām. Šobrīd, kad runājam par projektiem Latvijas simtgadei un bija diskusija par enciklopēdiju, par māk-slas vēstures pētījumiem, atkārtošu – humanitārie pētījumi palīdz turēt stingru mugurkaulu.
– Kā saprotu, kanons joprojām nav nodrukāts un izplatīts sabiedrībā. Par to sāka runāt Helēna Demakova, un jākonstatē, cik lēni virzās tās lietas, kas ir ne-personiskas. Kad kādam vajag dabūt cauri savu grāmatu, savu rakstu krājumu, tas notiek ātrāk. Sarunā ar godājamo profesoru Feldmani vaicāju, kāpēc uz Latvijas simtgadi nevarētu izdot tādu skaistu “Latvijas vēsturi”, kāda bija ulmaņlaikos. Izrādījās – nevar, nauda jādod visiem. Tad nepietiek.
– Šogad Kultūras kanona iedzīvināšanai ir piešķirti 50 000 latu. Pirmo reizi Valsts kultūrkapitāla fonda vēsturē iedibināta jauna mērķprogramma “Nacionālā identitāte”, tai iedalīts 300 000 latu. Pagājušajā gadā, kad veidojām Kultūrkapitāla fonda stratēģiju, novērojām, ka mākslinieki ir ļoti atvērti pasaules kultūras vērtībām – tā tāda modes lie- ta –, nevis nacionāli noskaņoti. Un mums pašiem ļoti jārūpējas par savas identitātes stiprināšanu, jāizveido speciāla programma kā atbalsts tai kultūrai, kura veido patriotismu.
– Esmu redzējis to, kas publicēts līdz šim valsts pētījumu programmā “Nacionālā identitāte”. Ir jauki, ka var nodrukāt – ja tas ir ļoti vajadzīgs un ja ir nauda – vairākus Kacenas romānus. Es gan iebilstu, vai tas jādara par šīs programmas naudu, bet – lai. Jautājums ir cits: kāpēc mums nav pētījumu par to, kāpēc 270 tūkstoši uzskata, ka Latvijā būtu jāievieš otra valsts valoda? To neviens negrib pētīt, no mūsdienu tematikas vairās kā velns no krusta. Pārstāsta, kā sarkanarmieši jutušies laikā pēc 1945. gada, bet neviens nejautā un nepēta, kā viņi jutās pēc 1949. gada izsūtīšanām.
– Mēs esam pētījuši, kuri reģioni referendumā lielākoties ir nobalsojuši par otru valsts valodu. Tā ir Latgale, konkrētas pilsētas. Veidojot savas programmas, vairāk virzām dažādas aktivitātes uz šiem reģioniem.
Tāds pētījums, protams, ir vajadzīgs. Bet sarunās pirms referenduma daudzi atzina, ka krievu medijos spēlēja uz dzimtās valodas aizstāvības nots, sauca – aizstāvēsim dzimto valodu! Mūsu uzdevums ir runāt par to, ka dzīvojam Latvijā, lepoties ar sasniegumiem un mainīt informācijas telpu.
– Ministre, vai tas ir filoloģijas jautājums vai politikas jautājums? Ja ir cilvēki, kas joprojām nav apjēguši, kādā valstī dzīvo, un viņi šo valsti pat neieredz, tas ir politisks jautājums.
– Tikai tad, kad mēs, latvieši, paši leposimies ar savu valsti, turēsim stingru mugurkaulu, to redzēs arī citi. Līdz šim tas nav bijis pietiekami parādīts. Nav labākas integrācijas kā savas valsts stiprināšana, jo, ja mēs būsim stipri, tad ikviens vēlēsies runāt latviski, lai pierādītu, ka ir piederīgs šai lieliskajai valstij.
– Acīmredzama patiesība. Bet kur ir valsts organizējošā loma? Kā valsts to darīs?
– Esam pagājušajā gadā ļoti aktīvi strādājuši pie Nacionālā attīstības plāna, un pirmo reizi ir paredzēta nauda septiņu gadu perspektīvā konkrētām aktivitātēm: Kultūras kanonam – gandrīz miljons; nauda jaunam projektam “Skolas soma”.
Tas nozīmē, ka visi skolēni saņems brīvbiļetes uz pasākumiem, kas stiprina nacionālo identitāti. Mums jāstrādā ar skolām, bērnudārziem, veidojot šo patriotismu, nacionālo identitāti, izmantojot visus resursus, no kuriem nozīmīga ir arī Nacionālā bibliotēka.
Šovasar Dziesmu un deju svētku norisēs piedalīsies īpaši liels latviešu diasporas ārvalstīs un Latvijā dzīvojošo mazākumtautību kolektīvu skaits – 100 mazākumtautību kolektīvi un individuālie izpildītāji (salīdzinājumam 2008. gada svētkos – tikai 52), kuri svētku nedēļas laikā aktīvi iesaistīsies svētku norisēs, bagātinot un papildinot Dziesmu un deju svētkus, gan dejojot tautiskās dejas Daugavas stadionā, gan dziedot latviešu valodā kopkorī uz lielās Mežaparka skatuves. Piedaloties šajās Dziesmu un deju svētku norisēs, visi šie dažādo tautību cilvēki jūtas lepni par valsti, kurā viņi dzīvo. Un tieši šis lepnums ir ārkārtīgi svarīgs.
– TV raidījumā “Sastrēgumstunda” viens kungs stāstīja, ka viņa bērnam bērnudārzā latviešu plūsmā nav bijis vietas, tikai krievu. Kāpēc neviens nerīkojas, neuztraucas, piemēram, par to?
– Tas ir pazemojums. Mums ir jābūt ar stingru mugurkaulu – tikai latviešu bērnudārzi!
No tiem darbiem, ko vēl valsts dara, pieminēšu Bērnu žūriju. Gan bērnudārzos, gan skolās, gan diasporas skoliņās bērni lasa latviešu valodā. Mums ir brīnišķīgas bibliotēkas – 565 Latvijas bibliotēkās bibliotekāri strādā ar dažādu vecumu bērniem, iesaista grāmatu vērtēšanā.
Ir arī nometnes, kurās aicinām bērnus no diasporas kopā ar Latvijā dzīvojošiem bērniem mācīties valodu. Protams, šādu projektu ir par maz, vajadzētu vairāk. Jāsaprot, ka visi šie pasākumi būs īslaicīgs uzlabojums līdz brīdim, kamēr politiski tiks pieņemts lēmums par sistēmisku pāreju uz apmācību vienā – latviešu – valodā.
– Tad jau jūs strādājat Ķīļa kunga vietā?
– Ir tikai pašsaprotami, ja visi strādājam savas valsts labā un risinām jautājumus plašāk, ne tikai vienas nozares ietvaros. Šādā veidā varam sasniegt labākus rezultātus.
– Izlasīju projektā “Publisko bibliotēku kapacitātes stiprināšana grāmatu un citu izdevumu iegādē nacionālās identitātes un sabiedrības saliedētības veicināšanai” iepirkto grāmatu vai citu izdevumu sarak-stu. Tajā ir Sergejs Kruks, kurš sarakstījis grāmatu par ārtelpas kultūras semiotiku, ekonomiku un politiku no 1945. līdz 2010. gadam, un tā tiek izplatīta 120 eksemplāros. Turpat arī Denisa Hanova un Valda Tēraudkalna grāmata, kura ir viena Ulmaņa laika pasākuma apraksts; spriežu, ka lasītājs var secināt, ka ulmaņlaiki Latvijas kultūras dzīvē ir “baigie gadi”. Arī – 120 eksemplāros. Sarakstā ir Vilhelma Muntera dzīvesstāsts, Butuļa “Sveiki, aizsargi!” – labi. Bet kāpēc tur neredzam mūsu izdevniecības brīnišķīgo grāmatu par Kārli Ulmani? Tā nav nejaušība, tā ir izvēles politika.
– Pagājušajā gadā bibliotēkām tika piešķirti 100 000 latu grāmatu iepirkumam, lai stiprinātu Latvijas unikālo kultūrtelpu un veicinātu sabiedrības saliedētību, atbalstot publisko bibliotēku kapacitāti.
Latvijas Nacionālās bibliotēkas organizētajā un izsludinātajā konkursā izdevējiem varēja piedalīties izdevniecības, grāmatu apgādi, individuālie izdevēji. Vairāki desmiti izdevniecību, apgādu un individuālo izdevēju iesniedza vairāk nekā 400 izdevumus. No tiem tika izvēlēti vairāk nekā 100 izdevumi. Konkursa pieteikumus vērtēja plaša ekspertu komisija.
Iegādātie izdevumi ir ļoti daudzveidīgi un orientēti uz visiem Latvijas publisko bibliotēku lasītājiem – tās ir grāmatas un citi izdevumi par Latvijas un Eiropas kopējo vēsturi un kultūrvēsturi, vārdnīcas, enciklopēdijas, uzziņu literatūra, pētnieciskie darbi, latviešu un citu Eiropas Savienības nāciju valodu mācību līdzekļi, kā arī daiļliteratūra, arī klausāmgrāmatas.
Jāsecina: eksperti domājuši, ka tieši šīs grāmatas vislabāk veicinās identitāti.
– Kultūrkapitāla fonds dzīvo no valsts naudas, un tam jārēķinās ar valsts interesēm. Pieminējāt Kultūras kanonu. Bet mūsu literatūra ir daudz plašāka.
– Piekrītu, ka mūsu nacionālā literatūra ir daudz plašāka, taču kanons ir izlase, kurā kopumā iekļautas 99 vērtības, no kurām 14 izvēlētas kā latviešu literatūras izcilības. Tajā pašā laikā ir izveidots arī to 100 grāmatu saraksts, kuras būtu vērts tulkot citās valodās.
– Lūdzu, veiciet varoņdarbu – izdodiet jaunas Latviešu konversācijas vārdnīcas jeb Latvijas enciklopēdijas 1. sējumu, kas nākamām valdībām būs jāturpina! Enciklopēdiju, kurā redzam emigrāciju, trimdu un visu citu, par ko daudzi neko nezina.
– Jaunas enciklopēdijas izdošana, kas iekļautu Latvijas vēsturi, zinātni, kultūru u. tml., šobrīd ir ļoti aktuāls jautājums, to mēs vēlamies un ceram izdarīt uz Latvijas simtgadi. Tas ir sarežģīti un grūti, jo prasa gan garīgos, gan fiziskos, gan finansiālos resursus. Tāpat jāņem vērā arī dažādi viedokļi un diskusijas, kas saistīti ar šo jautājumu.
Šobrīd notiek plānošana, lai to izdotos īstenot.
Taču aktuālākais pašreiz ir Nacionālās bibliotēkas pabeigšana, kurai veltu pusi no mana laika un darba resursiem.
– Vai tikāt galā ar “Delnu”?
– “Delnai” stingri pateicu savu viedokli – mēs visu darām likumīgi, atbilstoši budžetam un termiņiem. Par to ir pārliecināti gan mūsu, gan Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrības juristi. Lai visi procesi būtu tik caurspīdīgi kā bibliotēkas būvniecībā! Problēma ir tā, ka Helēnas Demakovas laikā tika sākta būvniecība bez ļoti būtiskas detaļas, lai bibliotēku varētu pabeigt. Šobrīd es kā ministre laboju visas iepriekš pieļautās kļūdas, šogad Nacionālā bibliotēka ir jāpabeidz.
– Kā gādājat par kultūru laukos?
– Pagājušajā gadā sarīkojām konferenci 520 kultūras namiem, lai saprastu, kādu kultūras saturu veido un kas vēl nepieciešams. Problēmas saistītas gan ar finansējumu, gan izglītību, padziļināti pie šā jautājuma mēs atgriezīsimies pēc Dziesmu un deju svētkiem. Pašreiz Kultūrkapitāla fondā pēc manas iniciatīvas izveidota programma “Reģionālā pieejamība”, tai piešķirti 300 000 latu gadā, un kultūras nami var rakstīt projektus.
Turklāt jebkurš kultūras nams var pieteikt projektu Nacionālās identitātes programmai. Taču līdz šim tikai trešā daļa kultūras namu ir rakstījuši projektus Kultūrkapitāla fondam. Kāpēc? Pietrūkst zināšanu. Tas nozīmē, ka cilvēki ir jāapmāca.
Mums ir 819 bibliotēkas. Esmu sapratusi, ka jādod nauda tieši reģioniem – Vidzemei tik, Latgalei tik, Kurzemei tik, un tad kultūras centri, bibliotēkas, skoliņas kopīgi veido projektus un – stiprinām mugurkaulu!
Novados ir muzeji. Nacionālajā attīstības plānā ir seši miljoni latu muzeju modernizācijai, lai tie ar interaktīvām metodēm spētu piesaistīt jaunatni. Līdz 2015. gadam notiks visu četru Raiņa muzeju un arī Aspazijas muzeja modernizācija.
Un vēl – esam rīkojuši talku Raiņa kapos. Tur ir jārenovē kapu ansamblis, kas ir bēdīgā stāvoklī. Šogad nozīmīgas jubilejas ir arī mūsu kultūras izcilībām – Ojāram Vācietim, Pēterim Pētersonam, Jāzepam Vītolam, tāpēc ir iecerēta arī virkne pasākumu, lai varētu godināt izcilos meistarus apaļajās gadskārtās.
Gatavojamies Raiņa 150. jubilejai un ceram, ka tā izskanēs arī starptautiski. Maskavas vizītes laikā, kuras ietvaros tika noslēgta starpvalstu sadarbības programma kultūrā, tikāmies ar vairākām augstām amatpersonām. Izskanēja viedoklis, ka viņi labprāt sarīkotu Raiņa izsūtījuma vietā Rainim veltītu konferenci.
M. Antonevičs: – Nesen TV rādīja sižetu par ministrijas paspārnē esošo Nacionālo integrācijas centru. Izskanēja šaubas, ka notiek naudas apgrozīšana bez dziļa mērķa. Vai varat šīs šaubas kliedēt?
– Nacionālais integrācijas centrs ir nodibināts saskaņā ar Lisabonas līgumā ietvertajiem uzdevumiem, un tas mums bija jāveic. Šis process ir sācies 2008. gadā, un es kā kultūras ministre saņēmu mantojumā šo integrācijas nodaļu no Tieslietu ministrijas kopā ar Eiropas Savienības programmām trešo valstu valstspiederīgajiem.
Nacionālais integrācijas centrs ir nodibināts pagājušā gada sākumā, lai imigranti apgūtu Latvijas vērtības un latviešu valodu, bet neveidotu izolētas kopienas, kas vēl vairāk padziļinātu sabiedrības sašķeltību. Ja Kultūras ministrija neapgūtu šos valstij pieejamos ES līdzekļus, mēs noteikti saņemtu pārmetumus par bezdarbību.
Tāpat ir jāsaprot, ka integrācijas centrs nav institūcija, bet ir projekts ar pasākumu kopumu. Sižetā parādot tikai vienu no daudzajām aktivitātēm, tiek maldināta sabiedrība.
– Tātad tas ir vairāk Eiropas vajadzībām – Eiropa to prasa, un mēs darām.
– Tas, lai Latvijā būtu vienota sabiedrība, kas runā vienā valodā un saprot kopīgas vērtības, vajadzīgs mums pašiem. Ja jaunos imigrantus neuzrunāsim mēs, tad to izdarīs kāds cits. Jo ātrāk mēs uzrunājam šos cilvēkus, jo ātrāk mums ir iespēja viņiem izskaidrot valsts pamatvērtības, lai pēc gadiem nenonāktu līdzīgā situācijā kā šobrīd, kad mums tiek pārmests dialoga trūkums. Turklāt pieredze liecina, ka jaunie imigranti ar savu pozitīvo attieksmi pret valsts valodu un citām pamatvērtībām var rādīt piemēru tiem, kas te dzīvo gadu desmitus.
