Skaidrīte Ābrama: No kā pašvaldībām bail? 2
Skaidrīte Ābrama, Konkurences padomes priekšsēdētāja
Piedāvāju dažus gadījumus, kā saka, iz dzīves. Atsevišķas mazākas pašvaldības ar saistošajiem noteikumiem nosaka, ka ūdensskaitītāju uzstādīšanu un plombēšanu drīkst veikt tikai to dibinātas kapitālsabiedrības. Lai gan tirgū ir pietiekami daudz konkurentu – privātu uzņēmumu. Vēl vairāk – papildus ierobežojot citu konkurentu iespējas veikt šo pakalpojumu, tiek paredzēts, ka ūdensskaitītāja plombēšana var notikt tikai ūdenssaimniecības pakalpojuma sniedzēja vai dzīvojamās mājas pārvaldnieka klātbūtnē. Kurš pēc šādiem noteikumiem izvēlēsies privāto uzņēmēju pakalpojumus?
Lielākā Latvijas pašvaldība kuģošanas sezonas sākumā izdomā aizvien jaunas prasības attiecībā uz uzņēmēju iespējām piedalīties izsolē par piestātņu nomu, piemēram, viens no pēdējiem bija, ka kuģošanas līdzekļiem jābūt aprīkotiem ar bezizmešu dzinējiem, lai izmantotu konkrēto piestātni. Kurš uzņēmējs būs spējīgs katru pavasari pēdējā brīdī pirms izsoles sakārtot savu saimniecību tā, lai spētu tajā piedalīties?
Privāts uzņēmums sniedz pašvaldībai autostāvvietu elektroniskās apmaksas pakalpojumu. Pašvaldības kapitālsabiedrība, kas piedāvā tādu pašu pakalpojumu, ilgstoši nespēja atrast iespēju privātajam uzņēmumam uz norēķinu automātiem izvietot informāciju par tā piedāvātajām norēķinu iespējām. Tādējādi konkurences cīņai izmantojot savas priekšrocības.
Novada dome izdod plašsaziņas līdzekli, kurā publicē ne tikai pašvaldības vadītāju ceļojumu un varoņdarbu aprakstus, bet arī par būtiski zemāku cenu reklāmas un sludinājumus, tādējādi apdraudot neatkarīgā plašsaziņas līdzekļa ekonomisko pastāvēšanu. Papildus tam novada dome regulāri piešķir nozīmīgu finansējumu no pašvaldības budžeta laikraksta izdošanai. Lieki piebilst, ka neatkarīgajam izdevumam jau no tā negodīgas konkurences dēļ samazinātiem ieņēmumiem jāmaksā uzņēmuma nodoklis un atalgojums darbiniekiem. Cik ilgi šis un citi privātie izdevumi spēs izdzīvot pēc šādas negodprātīgas un netaisnīgas administratīvo resursu sadales?
Šādu piemēru ir daudz un pēdējos gados kļūst aizvien vairāk. Un šis nav stāsts par tantiņām, kurām pašvaldība izlīdzējusi ar pašvaldības transportu bēru viesu pārvadāšanai vai pašvaldības kapitālsabiedrības dibināšanu īres namu celšanai, vai par gadījumiem, kad ir tirgus nepilnība vai citi objektīvi apstākļi un pašvaldībai jākļūst par vienīgo darba devēju.
Lai gan problēmas par pašvaldībām saistošā konkurences neitralitātes principa ievērošanu ir identificētas un pastāv, tomēr jo- projām nerimst diskusijas par attiecīgi disciplinējošas normas ieviešanu Konkurences likumā. Proti, lai ar to pašvaldību vadītājiem atgādinātu, ka to primārais pienākums ir nodrošināt godīgu konkurences vidi, radītu labvēlīgus apstākļus uzņēmējdarbības vides attīstībai bez diskriminācijas un nepamatotu priekšrocību radīšanas savējiem. Es tās gan vairs nesauktu par diskusijām, jo gluži vienkārši ir milzīga pretestības demonstrēšana, iešana pa apli un ne par tēmu, un līdz šim kompromisiem ir piekritusi tikai viena puse – Ekonomikas ministrija kā grozījumu virzītāja un Konkurences padome kā iespējamā piemērotāja. Pašvaldību absolūtās rīcības brīvības atbalstītāji, argumentējot ar savām autonomām tiesībām, nevēlas piekāpties ne par mata tiesu un tā vietā aizvainoti publiski izsaka saukļus par to, ka viss tiek iznīcināts vai aizliegts. Lai gan patiesībā pietiktu tikai iedziļināties argumentos, lai saprastu, kādēļ publisku personu radīto konkurences kropļojumu jautājums ir steidzami jārisina.
Patiesībā Latvijas ekonomikā iezīmējas virzība uz savdabīgu tirgus un publiskās iesaistes ekonomikas hibrīdveidojumu, kas ilgtermiņā ekonomikas pētniekiem un Latvijas attīstībai kopumā var radīt daudz pārsteigumu.
Tomēr piedāvāto Konkurences likuma grozījumu sakarā vēlreiz vēlos uzvērt: šie grozījumi neskar publisku personu tiesības dibināt kapitālsabiedrības, jo šis jautājums jau ir regulēts speciālajā likumā (Valsts pārvaldes iekārtas likumā), kas attiecībā uz kapitālsabiedrību dibināšanu KP paredz tikai tiesības konsultēt.
Runa ir tikai un vienīgi par diskriminējošiem, nevienlīdzīgiem spēles noteikumiem, ja uzņēmējdarbību varam saukt par spēli. Par tiem publisku personu radītajiem noteikumiem, kas liek nolaist rokas privātajiem uzņēmējiem, patiešām nereti pamudinot kravāt čemodānus, lai, zaudējot cerību uz godīgu attieksmi, dotos uz ārzemēm. Par noteikumiem, kas atbaida iespējamos investorus, jo kāda jēga te būtu investēt, ja pašvaldība kādā jaukā brīdī var izveidot savu pakalpojumu sniedzēju un administratīvi monopolizēt biznesu. Par noteikumiem, par kuriem aizvien skaļāk savu neapmierinātību pauž uzņēmēji, to organizācijas, pat atsevišķas pašvaldības. Un ir gaužām dīvaini, lai neteiktu vairāk, ka šādā situācijā Latvijā tiek sadzirdēti tikai tie vietvalži un to lobiji, kas uzskata, ka problēmu nav, jo to būt nevar.
Tas, kas atlicis no sākotnēji piedāvātā likumprojekta, jau ir tikpat kā nekas. Nevar ne salīdzināt ar Lietuvas valdības un parlamenta konsekvento nostāju, kas par būtisku apdraudējumu Lietuvas konkurences un ekonomikas attīstībai uzskata publisku personu lēmumus un darbības, kas negodprātīgi izmanto administratīvos resursus un ierobežo konkurenci. Latvijā nežēlīgi apcirptajos grozījumos palicis vien tas, ka KP sākotnēji mēģinātu novērst konkurences kropļojumu valsts un pašvaldību gadījumā pārrunu ceļā, bet tiesisku pienākumu uzlikt būtu tiesīga tikai publiskas personas kapitālsabiedrībai, nevis vairs, piemēram, pašai pašvaldībai, liekot tai atcelt konkurenci deformējošus saistošos noteikumus. Īsāk sakot, pēc saskaņošanām un precizēšanas Ekonomikas ministrijas piedāvātais kompromiss vairs neparedz tiesības Konkurences padomei pieņemt lēmumu attiecībā uz valsts un pašvaldību iestādēm.
Tomēr pat šāds kompromisa variants izrādās nepieņemams nedz Latvijas Lielo pilsētu asociācijai, nedz Latvijas Pašvaldību savienībai, nedz atsevišķu pašvaldību vadītājiem un atbalstītājiem.
Vai kādam ir vēl jautājums: kam ir vēlami un kam nevēlami piedāvātie Konkurences likuma grozījumi?
