Anda Līce: No kā mēs tā trīcam? 33
Ir pats vasaras vidus. Atvaļinājumu laiks, kad beidzot var paņemt rokās tādu greznību kā grāmata. Man ir uzšķīries Jāņa Baltvilka 1987. gadā rakstīts pavisam īss dzejolis: “Tur debess atpūšas –/ tai klusā upes līcī./ No kā tai atpūsties?/No tā, ka mēs tā trīcam.” No kā mēs trīcam tagad, pēc divdesmit pieciem gadiem?
Cilvēki parasti trīc no aukstuma, dusmām un bailēm. Ļoti daudzus šodien saldē vientulība un mīlestības trūkums. Tas vairo dusmas un bailes. Bailes no svešā un citādā piemīt visām dzīvām radībām. Nav iespējams izdzīvot bez pašsaglabāšanās instinkta. Taču, ja cilvēks klausa vienīgi šim instinktam, arī tad viņa dzimumam nav izredžu saglabāties. Izskatās, ka pašlaik vislielākās bailes mums ir no bēgļiem, tāpēc būtu jānoskaidro gan šo baiļu cēloņi, gan sekas. Jācer, ka mums vēl nav aizmirsies – arī mēs savā laikā bijām bēgļi. Šodien vēsture mūs nostāda starp cilvēcību un pašsaglabāšanos un spiež domāt par saknēm. Nav godīgi bez izšķirības saukt par ksenofobiem tos, kuri iebilst pret bēgļiem. Ir jāņem vērā visi apstākļi: pieredze, mūsu kā tautas dzīvības spēks un vēsturiskā situācija. Otrā pasaules kara beigās latviešu tūkstoši pat gribēdami nespētu izšķīdināt nevienu no tām tautām, kurās tie nonāca tā iemesla dēļ, ka tās bija skaitliski ļoti lielas. Latvija šodien no pamatiedzīvotājiem ir iztukšota trakāk nekā kara laikā. Mūsu bēgļi toreiz mītnes zemēs pārstāvēja Rietumu kultūru un reliģiju, mūsdienu bēgļi pārstāv Austrumus. Ka tas ir kaut kas pilnīgi cits, mēs redzam no veco rietumvalstu nespējas cittautiešus integrēt, un tas ir pamats bažām. Nevienā akmenī nav iecirsts, ka arī mēs kādā brīdī atkal nevarētu kļūt par bēgļiem. Kā mēs tad skatīsimies acīs tiem, kurus šodien esam atraidījuši?
Par laimi, ir cilvēki un notikumi, kas atgādina par mūsu sakņu patieso dziļumu. Tāds notikums bija tikko notikušie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Tie parādīja – kas gribēs būt par latvieti, tas tāds arī būs. Tāpat ir ar gadalaikiem – tos, kuri saka: “Vasaras šogad nebūs,” gribas nomierināt – kas gribēs vasaru, tam tā būs. Mani šajos svētkos visvairāk sajūsmināja tas, ka, atšķirībā no pieaugušajiem, bērnu un jauniešu prieku nespēja nekas sabojāt. Tāda aizrautība un vieglums pieaugušo pasaulei diemžēl nepiemīt. Neatbilstoši situācijai sāka rīkoties tieši pieaugušie, pārvēršot dažus ģībšanas gadījumus gandrīz vai par pasaules traģēdiju. Lai nu kā daļa ļaužu īgtu un rūgtu, svētki līdzīgi saules baterijām ir apgādājuši Latviju ar gaišumu svētku starplaikam un dara to pievilcīgu, pirmkārt, mums pašiem. Jādomā, daudziem uz mēles ir jautājums: “Kā kaut ko tik lielu un skaistu var dabūt gatavu?”
