Signe Mengote: No kā baidāmies mēs? Karš Ukrainā uzplēš padomju deportāciju rētas 0
Signe Mengote, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc Otrā pasaules kara teju visa pasaule bija vienisprātis: “Nekad vairs!” Līgumi, vienošanās, rokasspiedieni, apliecinājumi un solījumi par mieru. Tās šausmas nedrīkst atkārtoties! Un tomēr… Te nu mēs esam: nežēlīgais karš Ukrainā turpinās un turpinās.
Nav iespējams nevilkt paralēles ar to, kas noticis pagātnē. Tuvojas 14. jūnijs jeb diena, kurā pirms nu jau 81 gada uz Sibīriju izsūtīja vairāk nekā 15 tūkstošus nevainīgu Latvijas iedzīvotāju. Pēc astoņiem gadiem tas atkārtojās – 1949. gadā atkal notiek masu deportācijas.
Viena no izsūtītajām 1949. gadā bija arī mana vecmāmiņa. Viņas stāsti par laiku Sibīrijā manai sirdij sažņaugties likuši vienmēr, taču agrāk tas viss šķita kā kaut kas tik ļoti sens un tāls, bet šodien es viņas stāstos klausos ar pilnīgi citām sajūtām.
Pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā mana vecmamma ļoti satraucās – viņai bija bail, ka pagātne atkārtosies. Kad Putins smīnēdams spieda roku daudziem jo daudziem Eiropas un pasaules līderiem, solīdams mieru, vecmamma bija nobažījusies. Mēs visi viņu mierinājām, teicām, ka mūsdienu pasaulē tas nav iespējams, tā vairs nekad nenotiks.
Laikam jau tiem, kuri ir pieredzējuši tās šausmas un bailes, ir citas maņas un sajūtas, jo vecmammas uztraukumam, kā redzams, bija pamats.
Tas, kas mums likās pavisam nereāls, viņai sagādāja lielas raizes, jo arī viņas vecākiem reiz šķita, ka nekas tāds nav iespējams. Kāpēc lai kāds atņemtu mājas godīgiem un labiem cilvēkiem? Un vēsture atkārtojas – šobrīd jau vairāk nekā miljons Ukrainas iedzīvotāju ir deportēti uz Krieviju, un izsūtījumi turpinās, skaitam pieaugot.
Šajā numurā man bija iespēja aprunāties gan ar izsūtītajiem Latvijas iedzīvotājiem, gan ar viņu tuviniekiem, kuri tieši tāpat kā es šajos laikos pagātnes traģēdijas sāk izprast daudz labāk. Tik daudz salauztu likteņu, zaudētu mīlestību, nepiepildītu sapņu… Un, par spīti tam, tik liels spēks!
Ar apbrīnu klausījos, kā Biruta Rodoviča no Liepājas, tolaik būdama pavisam jauna meitene, palīdzēja partizāniem: piegādāja pārtiku, medikamentus, apģērbu. Un viņai it nemaz nebija bail: tas viss tika darīts Latvijas labā. Ar cerību par brīvu valsti.
Tāpēc šobrīd, kad daudzi joprojām baidās sakaitināt lielo bubuli austrumos, pārņem pamatīgas dusmas. Mūsu senči nebaidījās toreiz, ukraiņi nebaidās tagad. No kā baidāmies mēs? Būsim pateicīgi par savu brīvību, atcerēsimies Latvijas skaudro pagātni un palīdzēsim Ukrainai, kā vien spējam!
