– Tagad moderni filozofēt par Eiropas norietu, nevis par Eiropas rītdienu… 14
– Pēc diviem gadiem apritēs 100 gadi, kopš iznāca vācu filozofa Osvalda Špenglera darba “Vakareiropas noriets” pirmais sējums. Domas par Eiropas norietu ir daudz senākas par pašu Eiropas Savienību. Ja arī Eiropa noriet, tad tas, acīmredzot, nenotiek sevišķi ātri. Katrai paaudzei liekas, ka tās situācija ir dramatiskāka par visu, kas pieredzēts iepriekš. Taču ir vērts paskatīties uz šodienu to cilvēku acīm, kuri piedzīvojuši divus pasaules karus, deportācijas, holokaustu – ja šodien mēs runājam par norietu, tad kā dēvēt viņu piedzīvoto? Salīdzinājumā ar viņu pārdzīvoto šodien dzīvojam ideālā pasaulē. Ko runāt par Eiropas norietu kā par pasaules galu!?
Vienlaikus vēsture, protams, ir brīdinājums un atgādinājums, ka miers un labklājība nav pašsaprotami. Nekas nenotiks pats par sevi. Protams, ka Eiropas Savienība var izjukt un tās nākotne ir atkarīga no tās dalībvalstu vēlēšanās turpināt šo projektu vai ne. Liekot uz papīra Eiropas Savienības plusus un mīnusus, nešaubos, ka pirmo būtu vairāk, taču cilvēki ne vienmēr lēmumus pieņem, bezkaislīgi saskaitot “par” un “pret”.
Eiropas Savienības nākotne ir atkarīga no tās pilsoņu gribas turpināt Eiropas stāstu – un tādēļ arī no politiķu un citu viedokļu līderu spējas šo stāstu izstāstīt. Kā ikviens stāsts, arī Eiropas stāsts nav tikai skaitļu tabulas un budžeta ailītes tabulā – tam ir jāspēj uzrunāt un aizraut. Man šķiet, pašlaik mēs esam šā stāsta meklējumos.
