– Vai bēgļu uzņemšanas mehānisms, kas ar ES atbalstu iedarbināts Turcijā, spēs pastāvēt? 14
– Līdzšinējā pieredze rāda, ka Eiropas līmeņa risinājumi ir efektīvāki nekā atsevišķu dalībvalstu centieni. Eiropas Savienības un Turcijas vienošanās, kas paredz imigrantus no Grieķijas salām atgriezt Turcijā, ir spēkā kopš marta. ES apņemas katra atgrieztā vietā uzņemt kādu, kurš nav mēģinājis nelikumīgi iekļūt Eiropā. Vienlaikus ES sniedz ievērojamu palīdzību bēgļu dzīves uzlabošanai Turcijā – bēgļu labā līdz jūlija beigām ir mobilizēti jau vairāk nekā 2 miljardi eiro, kas tiks ieguldīti dažādu veidu iniciatīvās, ieskaitot izglītības, veselības un infrastruktūras projektus. ES no savas puses šo vienošanos ievēro un sagaida, ka to turpinās arī Turcija. Vienošanās ar Turciju ir tikai daļa no ES stratēģijas bēgļu krīzes risinājuma stratēģijas, turklāt nav tā, ka ES būtu vienpusēji atkarīga no Turcijas. Es domāju, ka arī Turcija ir ieinteresēta uzturēt labas ekonomiskās attiecības ar ES, kas tai ir liels noieta tirgus.
– Vai Eiropā ieplūdušie patvēruma meklētāji ir vērtējami pozitīvi kā jauns darbaspēks stagnējošai ekonomikai, vai arī negatīvi kā Eiropas vērtības apdraudoši citu reliģiju un kultūru nesēji?
– Nav vienas pareizās atbildes. No vienas puses, gan Eiropā, gan arī Latvijā trūkst kvalificēta darbaspēka. Jā, starp bēgļiem ir ekonomiskie bēgļi un teroristi, bet vai viņu ir tik daudz? Vai tāpēc, ka pastāv riski, Eiropas Savienībai būtu jāatsakās no savām vērtībām? Jāmēģina novērst riskus, nevis jāatkāpjas no vērtībām. Paskatieties uz Vācijas kancleri Angelu Merkeli – viņa neatkāpjas no Eiropas principiem, neraugoties uz populistiskajām tendencēm un terora aktiem Vācijā! Par to es viņu ļoti cienu. Mēs nedrīkstam aizmirst par cilvēka tiesībām dzīvot. Tomēr vienlaikus, atverot durvis, mums jāparūpējas arī par Eiropas drošību.
– Vai Eiropas atvērtība šobrīd nerada draudus pašai Eiropai, tās vērtību pastāvēšanai? Vai tas nav liberālo vērtību – cilvēks centrā – rezultāts? Jo cilvēka vajadzības, arī šeit nokļuvušā patvēruma meklētāja vajadzības ir augstākas par ģimenes, par kopienas, par nācijas interesēm.
– Visās Latvijas attīstības stratēģijās kā mērķis ierakstīts: cilvēks centrā. Padomju Savienībā es gribēju dzīvot brīvā valstī un toreiz, septiņdesmitajos gados, nopietni domāju par emigrāciju, jo nespēju pieņemt esošo sistēmu. Valstis, kur cilvēks nav centrā, ir totalitāras. Kā Staļina laikos – “kur mežu cērt, tur skaidas lec” – cilvēkam nebija vērtības, un viņu varēja deportēt, ielikt cietumā, koncentrācijas nometnē vai masu kapos. Līdzīgi tas beidzās nacistiskajā Vācijā, Ķīnā vai Kubā.
Tas nenozīmē, ka ģimenes vērtības un valstiskums Eiropā ir otršķirīgs. Egils Levits intervijā “NRA” atsaucās uz Rīgā dzimušo liberālisma filozofu Jesaju Berlinu, kurš uzskatīja, ka cilvēkam ir dabiska tieksme piederēt – ģimenei, tautai, nācijai. Šo “piederības kopienu” izjaukšana rada cilvēkos atsvešinātības sajūtu, tie jūtas izolēti, automizēti, dezorientēti, un šo sajūtu nevar aizstāt runas par multikulturālisma brīnišķīgumu. Tā ir liberālisma atziņa.
– Tātad jums nav iebildumu pret mošejām Latvijā…
– Latvijā vienmēr ir pastāvējušas visdažādākās reliģiskās kopienas – mums ir katoļi, pareizticīgie, luterāņi, dievturi un daudzi citi reliģiskie virzieni. Ja ir sinagogas, kāpēc nevar būt mošejas vai citas sakrālas celtnes. Atgādināšu, ka Satversmes preambulā rakstīts, ka “Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību”. Brīvībai jābūt it visā, jāseko vienīgi tam, lai kopienas neradikalizējas. Saprotams, ne jau Eiropas Komisija ir tā, kas nosaka, vai kāda reliģija cels savu ēku vai attīstīs savu darbību Latvijā vai kādā citā valstī. To nosaka katra valsts pati.
Nesen satikos ar krievu dokumentālo filmu režisoru Vitāliju Manski, kurš tagad dzīvo Latvijā. Viņš man teica, ka atbraucis šurp, jo gribējis dzīvot brīvā valstī. Tas bija kā balzams manai dvēselei.
– Šai situācijai atbilstoša ir krīzes komunikācija. Ēriks Stendzenieks intervijā “NRA” norāda uz destruktīvo komunikāciju, kas vājina demokrātiju: “Sadursmē ar agresīvākiem un mazāk tolerantiem sabiedrības modeļiem mēs neesam dzīvotspējīgi. (..) Tepat riņķī apkārt Eiropai – pieklājība tiek uztverta kā vājuma pazīme.”
– Demokrātijā nevar būt izkoptas propagandas prasmes. Mēs nevaram cīnīties ar autoritāriem režīmiem vai teroristiem, izmantojot viņu metodes, jo tad mēs vairs neatšķirtos no tiem un galu galā cīņas laikā būtu pazaudējuši to, par ko it kā cīnījāmies. Mēs sagrautu paši sevi no iekšpuses. Eiropas komunikācijai ir jābūt objektīvai, atrodot tos īstos dzīves stāstus. Melot nedrīkst. Ir svarīgi veicināt kritisko domāšanu un mediju lasītprasmi jeb spēju atšķirt faktus no mītiem. Ja trolejbusā kāds lamājas necenzētiem vārdiem, man arī tā būtu jādara?
– Kāda būtu pareizā atbilde trolejbusā?
– Domāju, ka nekāda. Ignorēt vai meklēt citu atbildes formu. Ja nevarat apturēt šo cilvēku, tad izkāpt no tā trolejbusa vai pārsēsties citā.
– Bet, ja trolejbuss ir mūsu kopīgā Eiropa? Kad uz Briseli braucat uz Eiropas Komisiju vai ES Padomi, tad jāizkāpj pie Šūmana laukuma. Parlamentam ir Spāka un Spinelli ēkas. Strasbūrā ir Čērčila un Veisas ēkas. Daudzu ievērojamu prātu vārdos, ne tikai politiķu, ir nosauktas apspriežu zāles. Piemēram, Solžeņicina zāle. Kas, jūsuprāt, ir gudrākie prāti Eiropas idejas tālākā attīstībā šodien?
– Es neuzņemos novērtēt, kurš par kuru ir gudrāks. Mēs vairs nedzīvojam pasaulē, kurā iespējams uz vienas vai abu roku pirkstiem uzskaitīt gudrākos prātus, kas nosaka sabiedrības viedokli par to vai citu jautājumu. Ir Nobela prēmijas laureāti. Kurš no politiķiem spēs noteikt Eiropas tālāko attīstību, neuzņemos nosaukt. Manuprāt, Angela Merkele ir nozīmīga politiķe, un ceru, ka nākamās paaudzes tomēr viņai pateiks paldies. Tāpat arī mūsu pašu Valdis Dombrovskis, kas šobrīd ir Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieks, daudz paveicis, risinot sarežģītus Eiropas ekonomikas izaicinājumus.
Tomēr galvenais tiesnesis ir laiks. Tikai laiks rādīs, kuri šodienas domātāji vai politiķi būs ietekmējuši Eiropas ideju un tās virzību. Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans ar savu deklarāciju, kas kļuva par ES stūrakmeni, nāca klajā 1950. gada 9. maijā, bet Eiropas dienu šajā datumā atzīmē tikai kopš 1986. gada.
