No kā atkarīga Eiropas projekta izdošanās. Saruna ar Innu Šteinbuku 14
Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja Inna Šteinbuka intervijā “Latvijas Avīzei”.
– Neatceros, kad vēl tik nemierīgs un nervozs Eiropai ir bijis atvaļinājumu laiks. Kā pārējām 27 ES dalībvalstīm tagad uztvert pirms diviem mēnešiem notikušo referendumu Apvienotajā Karalistē? Kā atbalstu federalizācijas piekritējiem “mums vairāk jāturas kopā!”? Vai gluži pretēji – “Brexit” piespiež arī citās valstīs vairāk rēķināties ar nacionālajām interesēm. Kādas koncepcijas virzienā iet EK?
– Tik tiešām, “Brexit” ir liels sitiens Eiropai kopumā, un, es domāju, katram no Eiropas idejas piekritējiem. Atzīšu, ka, uzzinot par negatīvo balsojumu referendumā, arī man pašai bija liels rūgtums. Tomēr jebkuru notikumu vajag izvērtēt nevis pirmajā emocionālajā iespaidā, bet pēc kāda laika.
Sabiedriskās domas aptaujas, kas veiktas pēc britu referenduma, liecina, ka Eiropas ideju piekritēju skaits ir pieaudzis. Vācijas vēstnieks man pavēstīja, ka Vācijā ļoti pieaudzis atbalsts Eiropas Savienībai – par 15%. Mums tuvajā Skandināvijā novēroju līdzīgi tendenci – Dānijā pieaugums par 10%, Somijā – par 13%, Zviedrijā – par 3%. Varu secināt, ka “Brexit” ietekme uz pārējo eiropiešu domāšanu ir drīzāk pozitīva. Tiesa, Latvijā nekādas būtiskas izmaiņas sabiedrības viedoklī par ES nav novērotas.
– Tomēr katrs Eiropas ideju saprot citādi. Kādā virzienā “Brexit” pavērsis Eiropas Komisijas domāšanu?
– Atcerieties, Barozu vadītās Eiropas Komisijas noslēgumā tika izvirzītas īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa prioritātes Eiropai. Viens no ilgtermiņa mērķiem ir federāla politiskā savienība, kas sekotu ekonomiskajai, enerģētiskajai, digitālajai un fiskālajai. Tā ir tāla nākotne, kurā gadskaitlis nav noteikts. Junkera komisijā šī virzība ir saglabājusies. Neesmu redzējusi nevienu dokumentu, kurā politiskās savienības ideja būtu izslēgta no dienaskārtības. Iespējams, šajos apstākļos tāda nākotne ir attālinājusies. Tomēr par to, vai īstenosies ES devīze par arvien ciešāku tautu savienību, lems nevis Eiropas Komisija, bet gan dalībvalstis.
– Kā, jūsuprāt, vīziju par Eiropas savienotajām valstīm ietekmē ģeopolitiskā situācija, kuras iespaidā Eiropu pārplūdina bēgļi?
– Tā tikai veicina integrāciju. Lai Eiropa saglabātu savu pievilcību un spēku, ekonomisko un politisko nozīmību, veidojoties potenciāliem ārējiem riskiem, ir jāturas kopā. Es nezinu, cik populāri par to būs iestāties Eiropas politiķiem, kuri parasti domā par savām īstermiņa politiskajām interesēm. Ļoti daudz kas atkarīgs no tā, kādu stāstu par Eiropu viņi stāstīs saviem iedzīvotājiem. Turēties kopā un integrēties ir labāk nekā atsevišķi cīnīties par izdzīvošanu. Stāsti jau nav jāizdomā. “Brexit” ir pamācošs stāsts pats par sevi – visi redz pirmās sekas, kas notiek ar mārciņas kursu, ar finanšu tirgiem, ar nekustamo īpašumu tirgu.
– Jūs kā pieredzējis komunikators lietojat vārdu savienojumu “cilvēkiem vajag stāstu”. Tomēr Lielbritānijā saduras ne jau divi dažādi stāsti, bet nākotnes realitāte ar šodienu. Vai, jūsuprāt, “Brexit” īstenosies?
– Pareģot neņemos, taču uzskatu, ka “Brexit” ar lielu varbūtību notiks. Politiķi, patīk mums viņi vai ne, demokrātiskās valstīs savus solījumus spiesti pildīt. Konservatīvajiem teorētiski iespējams, bet praktiski ļoti grūti atkāpties no solījumiem un maldināt tautu. Vilcināšanās ar ES līguma 50. panta iedarbināšanu, iespējams, skaidrojama ar to, ka britu politiķi grib paši sev formulēt vēlamo sadarbības modeli ar ES.
– Sakāt, ka pēc “Brexit” Eiropas Savienībai jākļūst stiprākai politiski, militāri un ekonomiski. Vai bēgļu krīze to ļaus? Pret sākotnējo patētisko gatavību uzņemt un integrēt arvien vairāku valstu vadītāji jau ir kategoriski noraidoši. Kurās pozīcijās un cik ilgi stāvēs EK?
– Bēgļu krīze mūs ietekmē smagi. Neaizmirsīsim, ka pirms tās bija ekonomiskā krīze, no kuras Eiropa vēl nav izgājusi stiprāka, iedzīvotāji labklājības pieaugumu nejūt, plaisa starp turīgajiem un nabadzīgajiem reģioniem ir palielinājusies. Eiropa migrantu krīzi sagaidīja novājināta.
Tomēr nevar teikt, ka šo nepatikšanu vilnis bija neparedzēts. 2014. gada novembrī Junkers kā vienu no desmit Eiropas Komisijas darba prioritātēm noteica migrāciju.
– Nepaspēja tai sagatavoties?
– Jautājums – kāpēc nepaspēja? Tāpēc, ka ir diezgan liela pretestība no dalībvalstīm. Strādājot desmit gadus Eiropas Komisijā, esmu pieredzējusi – kamēr komisijas priekšlikums iziet visu saskaņošanas procedūru, sākot no darba grupu līmeņa beidzot ar Eiropas Parlamentu un ES Padomi, paiet laiks. Diemžēl jācīnās ar sekām.
Uzskatu, ka ES struktūras ar migrācijas jautājumu strādā salīdzinoši efektīvi. Pirmkārt, īsteno patvēruma meklētāju pārdali. Eiropas Komisija piedāvā ES veidot vienotu patvēruma sistēmu, kas mazinātu arī patvēruma meklētāju vēlēšanos doties tikai uz noteiktām ES valstīm, piemēram, Vāciju vai Zviedriju, radot tām pārmērīgu slodzi. Otrkārt, stiprina ārējo robežu, pārveidojot robežsardzes aģentūru “Frontex”. Treškārt, sekmīga ir cīņa ar kriminālām struktūrām, kas nodrošina migrantu plūsmu. Par to liecina skaitļi: 2015. gada oktobrī no Turcijas uz Grieķiju katru dienu devās vidēji 6929 migranti, 2016. gada jūlijā šis skaitlis samazinājies simts reizes – līdz 59 cilvēkiem. Ceturtkārt, ES institūcijām visam iepriekš minētajam jāmeklē arī finansējums.
