No “janvāra” līdz mīluļiem 3
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas filmu rudens maratonā pirmizrādi piedzīvos divas spēlfilmas – “Janvāris” un “Mīlulis” – abas ar Kārli Arnoldu Avotu galvenajās lomās. Dailes teātra aktieris izveidojis divus dažādus tēlus ar atšķirīgām ambīcijām, sapņiem un vajadzībām.
Novembrī uz ekrāniem parādīsies režisora Viestura Kairiša spēlfilma “Janvāris”, ļoti personīgs stāsts par 1991. gada barikāžu mēnesi, kad izšķīrās Baltijas valstu neatkarības liktenis un filmas galvenais varonis Jazis paņēma rokās kinokameru, lai atbrīvotu arī savu brīvību no ieilgušā sprosta.
Bet jau tūlīt, parīt, 21. septembrī, pirmizrādi piedzīvos režisora Staņislava Tokalova attiecību drāma “Mīlulis” – stāsts par jaunu, ambiciozu karjeristu, topošo maksātnespējas administratoru Matīsu – sabiedrības mīluli, kas nespēj vai neprot veidot patiesā mīlestībā balstītas, jēgpilnas attiecības ar citiem cilvēkiem. Pēc draudzenes traģiskās nāves auto avārijā Matīss spiests uzņemties atbildību par viņas vairākus miljonus dārgo īpašumu un desmit gadus veco meitu Paulu. Kas ir svarīgāks – karjera, vara un nauda vai cilvēciskas attiecības – tāda ir mūsdienu trīsdesmitgadnieku dilemma. Filmas autori uzskata, ka “nežēlīgā kapitālisma” apstākļos Latvijā uzaugusi vesela “mīluļu” paaudze ar līdzīgām izvēlēm un attieksmi pret dzīvi.
Kārli, vai jaunās filmas esi jau redzējis?
K. A. Avots: Jā, “Mīluli” redzēju kino “Bize”, režisors Staņislavs Tokalovs uzaicināja uz pirmo montāžas versiju, tad otro un trešo. Pēc tam braucu uz Ņujorku, noskatījos “Janvāri” Amerikas pirmizrādē. Traibekas filmu festivālā uzvarējām ārvalstu filmu konkursā.
Kā “Janvāri” uztvēra Amerikā, kur barikāžu laikam nav tāda atmiņu smeldze kā Latvijā?
Karš tepat mums kaimiņos, Ukrainā, un tā iespaids uz visu pasauli arī Amerikā ļauj skaidrāk apjaust kontekstu un tā laika emocionālo fonu palīdz sajust daudz taustāmāk. Vairāki kino eksperti novērtēja gan filmas domu, gan tās sapņaino manieri, gan arī kinematogrāfisko valodu, tur ielikto romantiku. Faktiski tā bija ļoti romantiska doma – kļūt par kinorežisoru Padomju Savienībā. Ir ārkārtīgi satraucoši redzēt, kā skatītājs elpo līdzi notikumiem un ko viņam tie nozīmē. Tu jau mēģini kameras priekšā būt tik atklāts, cik vari, godīgs, intīms. Un tad redzi – skatītājs novērtē tavu sniegumu vai ne, kāds garlaikojas un paņem telefonu, citam norit asara, vēl kāds iesmejas. Tas ārkārtīgi skar, it īpaši jaunu aktieri, kas ir jūtīgs kā suns (smejas). Bet vispār Amerikā saņēmu daudz komplimentu.
“Janvārī” darbība norit 1991. gadā, barikādēs, cīņā par Latvijas neatkarību. Savukārt “Mīlulis”, kura darbība notiek 2016. gadā, ir stāsts par paaudzi, kas dzimusi pēc 1990. gada un uzaugusi brīvā Latvijā. Vai “Mīluli” savā ziņā nevar uzskatīt par “Janvāra” turpinājumu?
Ļoti skaista doma, varbūt kāds abas filmas savā ziņā varētu uztvert arī tā. Filmas “Mīlulis” varonis jau ir kapitālisma auglis ar pavisam citām vērtībām nekā tiem, kas stāvēja barikādēs, un es nezinu, vai Matīsam 1991. gada cīņas vispār kaut ko nozīmē. Domāju, viņam tās būtu pilnīgi kaut kas nesaprotams, varbūt viņš drīzāk pat pasmietos par cilvēkiem, kas pirms trīsdesmit gadiem bija barikādēs. Tās viņu neskar. Matīsam ir savas īstenojamas lietas un savs domāšanas veids, kurā dominē prātojumi, kā gūt labumu no mūsu neatkarīgās valsts pieļautajām nepilnībām, kā savā labā izmantot likumu “caurumus”…
Filmas radošā komanda runā par “mīluļu” paaudzi. Kas pēc 1990. gada dzimušos liek tā saukt, un vai tu piekrīti šim apzīmējumam?
Skatoties uz saviem laikabiedriem, man šķiet, ka mēs – es un varbūt tas burbulis man apkārt – esam daudz ārišķīgāka paaudze nekā iepriekšējās un uz tā rēķina bieži laupām sev laiku domām, secinājumiem. Nepārtraukti priekšā viedierīces, nenormālākie informācijas plūdi, sakāpināti emocionāli video, kuros viegli pazaudēt laiku un brīžiem arī sevi, bet, pat to apzinoties, valda kaut kāds baiļu efekts palaist to visu garām, un roka stiepjas nepārtraukti to visu patērēt. Arī ārējais vizuālais tēls – milzīgi logotipi uz drēbēm, vienādas frizūras, mazāk redzu autentiskas identitātes. Ārišķība un vēlme izpatikt. Mums viss rokas stiepiena attālumā – varam studēt, kur vēlamies, varam ņemt kredītu un pirkt, ko vēlamies, varam dzīvot, kā vēlamies. “Mīlulis” domāts gan kā kompliments, gan ar sava veida ironiju. Rakstniekam Gijam Mopasānam ir romāns “Mīlulis”, kur rakstnieks stāsta par to, cik tālu ar cietu sirdi, skaistu smaidu un lielām ambīcijām var nokļūt, izmantojot citus. Tas ir arī mūsu stāsts. Sabiedrības mīlulis spēlējas ar cilvēku uzticību, paša sirdsapziņa klusē, sirds nejūt, bet prāts tendēts uz materiālo pasauli – māja, nauda, vara… Tādi merkantili mērķi. Tuvojas Saeimas vēlēšanas un pietiekami daudz “mīluļu” kandidē uz simt krēsliem. Diemžēl citreiz arī pietiek ar skaistu apģērbu, labām manierēm un kādu “gudru, populāru” domu, lai nošarmētu… Bet kādas sekas tā neiedziļināšanās skaļos saukļos un to segumā atstās, varam nojaust.
Vai vari atklāt filmas epizodi, kurā tava varoņa rīcība tev šķiet visnepievilcīgākā?
Kad Matīss izlemj atdot, būtībā pārdot jaunu, nevainīgu, labsirdīgu bērnu. Nāku no ģimenes, kur, man augot, apkārt bija audžubrāļi. Zinu, ko nozīmē bērnunams. Bija ārkārtīgi grūti sevī attaisnot Matīsa lēmumu. Bet filmas gaitā nāksies piedzīvot arī citus pavērsienus.
Filmas īpašo vizuālo estētiku veidojis rumāņu operators Oļegs Mutu, kura veikums pieredzējis Kannu kinofestivāla vērtējumu.
Esmu ārkārtīgi pateicīgs par šo iespēju. Stasis (filmas režisors Staņislavs Tokalovs) rumāņu operatoru drosmīgi uzrunāja. Un viņš piekrita. Mutu patika arī filmas “Mīlulis” ideja. Rumāņu kino meistars nu kļuvis par vienu no maniem skolotājiem, jo blakus viņam mācījos just kameru, “dzīvot” viņa un režisora acu priekšā.
Scenārijs, režisoru vēlmes, bet kur vēl smēlies iedvesmu varoņiem?
Man būtiskākais darbā ar lomu ir izpētes posms. Arī tagad manis iecerētajā filmā par slaveno basketbolisti Uļjanu Semjonovu, kas vēl top un ko filmēt neesam sākuši (Kārlis Arnolds Avots ir gan idejas autors, gan scenārists, gan galvenās lomas atveidotājs. – V. K.), esmu jau uztaustījis, kā varonim dzīvot, kā stāstu atklāt. Vienmēr mēģinu satikt reālus cilvēkus ar filmas tēlam piemītošajām pieredzēm, reāliem stāstiem un nebaidos viņus uzrunāt. Tā piepildos ar bildēm, gleznām, ko izmantot tālāk. “Janvārī” spēcīgs atspēriena punkts bija režisora Jura Podnieka personība un Tatjanas Fastas grāmata “Juris Podnieks. Vai viegli būt elkam?”. Runāju arī ar mūziķi Igoru Lingu, kura kino materiāls arī izmantots Podnieka filmā “Vai viegli būt jaunam?”. Igors Linga stāstīja, ko tajā laikā nozīmēja būt kino amatierim. Arī viņam, līdzīgi kā filmā Jazim bija jāiet dienēt padomju armijā. Linga izstāstīja, kādi bija izvairīšanās veidi un cik riskanti. Arī mans tētis bija barikāžu dalībnieks. Noskatījos visus Zigurda Vidiņa kino un videoarhīva materiālus, un mājās uz riņķi gāja Jura Podnieka filmas. Tas viss tā laika elpas sapratnei, jo tolaik vēl nebiju nācis pasaulē (Kārlis Arnolds Avots dzimis 1996. gadā. – V. K.). Tas ir kā mazliet iekāpt vēsturē, bet es nebaidos. Vēl man ļoti palīdz mūzika, tā iedarbojas kaut kā tieši jūtu līmenī. “Janvāra” laikā ārkārtīgi daudz klausījos grupu “Joy Division”, mūsu “Auroru” un citas. Viesturs Kairišs man atsūtīja Andžeja Vaidas filmas “Man of Iron”, “Man of Marble”…
Runājot par “Mīluli”, tikos ar Aldi Gobzemu kā maksātnespējas administratoru. Saruna palīdzēja veidot mana varoņa tēlu, sniedzot būtisku informāciju par šo arodu. Paldies, ka Kaspars Novicāns uzņēma pie sevis, divas reizes biju viņa advokātu birojā. Zvanīju Mārim Sprūdam, arī sanāca interesanta komunikācija. Īsa, bet vērtīga. Kādreiz pat viena īsziņa var pietiekami spēcīgi iedarboties un atstāt savu nospiedumu uz lomu.
Kādi būs jaunās sezonas aktierdarbi Dailē?
Svētdien, 18. septembrī, pirmizrādi piedzīvoja izrāde “Farinelli un karalis” Viestura Kairiša režijā, kur spēlēju teātra impresāriju Džonu Riču un vienlaikus kopā ar saviem kursabiedriem no Leļļu teātra vadu arī zirgu – milzīgu lelli īsta zirga izmērā. Liels izaicinājums, fiziski grūti, bet, šķiet, izrāde neatstās cilvēkus vienaldzīgus. Man ir aizdomas, ka pēc tam, kad uzvedumu noņems no repertuāra, vecāki mūs ar zirgu aicinās uz bērnu dzimšanas dienu ballītēm (smejas). Pēc tam būs loma “Brandā”, arī Viestura Kairiša režijā. Brandu, kā jau zināms, spēlēs Ieva Segliņa, un es spēlēšu Agnesi. Nē, nepārprotiet, nespēlēšu sievieti, varoni sauks Agnuss.
Un vēl man būs darbs Gogoļa “Precībās”, mana aktiermeistarības pedagoga Mihaila Gruzdova režijā. Noskatījos arī Gruzdova agrāk uzvestās “Precības” – izcilo izrādi, vienu no režisora vislabākajiem iestudējumiem. Arī tās uzvešanas laikā nebiju vēl dzimis, bet redzēju ierakstu, tādu ļoti smilšainu, kad kompis jāliek vai pie auss, lai dzirdētu, ko aktieri saka (smejas), bet jau ar to pietika spēcīgam iespaidam.
Teātrī esi vienā ģērbtuvē ar leģendāro Juri Strengu. Vai esi no viņa guvis ko vērtīgu par Brandu?
Strenga spēlēs arī šajā “Brandā”. Bet, jā, ja Juris tagad nebūs Brands, tad kas viņš varētu būt? Lai paliek intriga, pārsteigums! Katrā ziņā esmu priecīgs par iespēju strādāt kopā ar Strengu “Brandā”, kur šis leģendārais skatuves mākslinieks reiz jau bijis kanoniskā vērtē.
Kāpēc tev divi vārdi – Kārlis Arnolds?
Vārdus bērniem izvēlējās tēvs. Mamma ļāva, taču vienai no ģimenes trim atvasēm arī viņai beidzot gribējās ielikt vārdu. Iepatikās Arnolds. Bet Kārlis par godu vecvectēvam Kārlim Alfrēdam Avotam. Viņš Latvijas pirmās brīvvalsts laikā sargāja Ulmani, bija Aizsargu organizācijā, par ko arī tika izsūtīts uz Vjatlagu, kur nāves nometnē mira. Aizsargi bija līdzīga organizācija tagadējai Zemessardzei, kurai arī es esmu devis zvērestu.
