Kovids cirtis rupju robu latviešu pulciņā, uz citiem laukiem aizvedot Jāni Krēsliņu 12
Anda Kubuliņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Mēneša sākumā kovids cirta rupju robu latviešu pulciņā, uz citiem laukiem aizvedot ņujorkieti Jāni Krēsliņu. Viņa vēsturnieka, literatūrzinātnieka, kultūrvēsturnieka daudzpusīgā erudīcija, ar ko viņš labprāt dalījās, pietrūks un tai ne tik drīz atradīsies aizvietotājs.
Krēsliņa zināšanas saveda kopā arī mani ar viņu – Ērikam Ādamsonam nāca simtgade, strādāju “Forumā”, un, gribēdama uziet kādas mazāk dzirdētas domas, uzzināju, ka ņujorkietim Krēsliņam Ādamsons esot mīļš autors.
Tā lūdzu izteikties. Zināju viņu vienīgi no trīs Rīgā izdotiem sējumiem ar pelikāna emblēmu uz vāka.
Tajos piesaistīja absolūtais vardarbības noraidījums, tā ignorance, atsaukšanās uz katru jaunu publikāciju Latvijas presē, tās vērtējot objektīvi, bez trimdas kareivīgā ideoloģiska krāsojuma.
Tas nenozīmē, ka Krēsliņš nenīstu boļševismu, pareizāk būtu jāsaka, nenoraidītu boļševismu, vārds “naids” nebija Krēsliņa stilā.
Viņa pārliecība bija: latviešiem ar svešu bazūnētām idejām jeb, kā viņš teica “-ismiem”, nav jānodarbojas, jāstrādā savai kultūrai ar hernhūtiešu metodēm.
To uzsver kaut vai raksts “Mīti par latviešu un Latvijas vēsturi un piezīmes par tā dēvēto Latvijas tēla jautājumu”.
Krēsliņš bija dzejnieks, taču vispirms viņš bija vēsturnieks, kultūrvēsturnieks, bibliofils ar dzejnieka temperamentu, ar lielāko privāto bibliotēku starp Ņujorkas latviešiem, vēsturnieks, kam darba mūžs pagājis Ņujorkas Publiskajā bibliotēkā, arī audzinot un izskolojot trīs brašus bērnus.
