Prāta programmēšanas varā 2
Dažus mēnešus nostrādāju, uz ielas piedāvājot iegādāties Lattelecom interneta pieslēgumu. Sākumā bija psiholoģiski grūti kādu uzrunāt – ikviens kaut kur steidzās, daudzi atteica. Ik rītu pirms darba notika pārdevēju sapulce. Visi sastājās aplī, aplaudēja, izkliedza uzmundrinošus saukļus, visu priekšā slavēja rezultatīvākos. Pirmoreiz šķita: kaut kāda trako sekta! Tomēr pamazām iejutos. Tur pēdējam nīkulim ieborēja: tu esi labākais, vari pārdot līgumu ikvienam! Kļuvu pašpārliecinātāks. Bez problēmām varēju atrast potenciālo klientu, pat braucot tramvajā. Taču maksāja vien par noslēgtiem līgumiem. Tikai retais no tiem, kuri uz ielas aizpildīja pieteikuma anketu, pēcāk tiešām parakstīja līgumu.
Kopā ar draugu dibinājām celtniecības firmu. Tolaik šī joma piedzīvoja uzplaukumu, tādēļ ātri sāka griezties nauda. Mani lepnā džipā vadāja personīgais šoferis. Taču laime nebija ilga – biznesa vadības zināšanu trūkuma dēļ izputējām.
Tolaik negaidīti pieteicās mazais. Ilgstoši nevarēju atrast darbu, tādēļ izjutu milzīgu spriedzi – kā nodrošināšu bērnam visu nepieciešamo? Atkal iekritu depresijā. Šoreiz no skarbās realitātes bēgu, iegrimstot datora ekrānā. Diennaktīm spēlēju muļķīgas spēles. Atrāvos vien, lai uztaisītu sviestmaizi vai nokārtotu dabiskās vajadzības. Kad sieva sāka pārmest, dievojos, ka internetā meklēju darbu.