Atsvabināšanās 2
Manī notika kaut kāds klikšķis. Atskārtu, ka alkohola lietošana nav nekaitīga izklaide, kas piešķir dzīvei krāsas. Tā soli pa solītim grūž mani peklē. Nogriezt dzeršanu kā ar nazi nebija viegli, jo vecie draugi nepārtraukti aicināja: Nāc ciemos, mums ir “Hektors”! Šis brendijs mums bija gluži kā tūristu brokastis. Sākumā ikreiz sastingu gatavībā mesties laukā pa durvīm, tomēr sevi apvaldīju. Tas bija nozīmīgs pagrieziena punkts manā dzīvē. Nu jau pagājuši septiņi gadi, kopš draugus pie sevis aicinu uz kafijas tasi, nevis iedzert.
Maijas ietekmē – paldies viņai par to! – sāku saprast, ka nauda jāiegulda paliekošās vērtībās, nevis vieglu roku jāšķiež izklaidēs. Tolaik saimnieks, no kura īrējām dzīvokli, nolēma to pārdot. Ar šausmām atcerējos, kā mazotnē ar tēvu svaidījāmies no vienas dzīvesvietas uz citu. Īrētajā miteklī bijām iedzīvojušies, jutāmies kā mājās. Sapratu – jāņem ciet!
Pienāca brīdis, kad ar dzīvokļu remontu vairs lāgā nopelnīt nevarēja, jo bija izveidojusies liela konkurence. Vajadzēja domāt ko citu. Nesen biju iegādājies savu pirmo datoru. Kā jau puisim no laukiem, saprašana par datortehniku bija gaužām maza. Rakājoties internetā, pašmācības ceļā ieguvu zināšanas, pamatīgi aizrāvos. Savu datoru, šķiet, izjaucu un saliku reizes desmit, modificēju un modernizēju. Sāku piepelnīties, par nelielu samaksu paziņām remontējot datorus, uzstādot programmatūru. Iztikai ar to nepietika. Papildus strādāju dažādus melnos darbus – kā krāvējs, noliktavas darbinieks. Līdz kādurīt, muguras sāpju mocīts, vairs nespēju piecelties no gultas. Nolēmu: lai tur vai kas, jādabū darbs birojā! Ar atplestām rokām mani gan nekur negaidīja – ne pieredzes, ne izglītības.
