Alkohola pavadā uz nekurieni 2
Vecpiebalgas apkaimē atvēra vairākas jaunas galdniecības. Pasūtījumu kļuva mazāk, labi nopelnīt vairs nevarēja. Atradu līdzīgu darbu Siguldā. Tur nostrādāto laiku var raksturot īsi – jauni draugi, nebeidzami tusiņi, daudz alkohola, aizraušanās ar spēļu automātiem. Palicis viens, biju kā norāvies no ķēdes. Tikai vēlāk sapratu – uzdzīvē bēgu no vientulības, meklēju laimes izjūtu. Pēc pāris mēnešiem darbu zaudēju, jo ierados iedzēris. Kādu laiku biju bez ienākumu avota. Nevarēju samaksāt īri, nācās izvākties no dzīvokļa. Viss nokārtojās, kad atradu noliktavas strādnieka vietu jumta segumu tirdzniecības firmā Rīgā.
Neilgi pēc tam man sākās krīze. Pēkšņi apjautu, ka neko neesmu sasniedzis. Draugiem bija augstskolu diplomi, cienījams darbs, jaunas automašīnas, dzīvokļi un skaistas sievas. Man – vien pabeigtas septiņas klases, pieticīgs īrēts miteklis un darbs noliktavā, ko nevarēju ciest. Šķita, ka dzīve pret mani bijusi netaisnīga, savu vainu īsti nesaskatīju. Ieslīgu sevis žēlošanā. Lai nebūtu jādomā par sāpīgo realitāti, sāku pamatīgi dzert. Aptuveni astoņus mēnešus ik vakaru pēc darba devos uz kādu kafejnīcu, sēdēju pie galdiņa un cilāju glāzi. Uzradās pudeles brāļi, ar kuriem kārtīgi iereibuši devāmies ielās meklēt piedzīvojumus. Toreiz man tas šķita forši. Alkohols man bija kā zāles pret dzīves pelēcību. Īsu posmu biju kopā ar meiteni, kura bija vecāka, prātīgāka, centās mani dabūt uz pareizajām sliedēm. Taču tolaik šķita, ka viņa pārmērīgi kontrolē, cenšas iedzīt slazdā, aizliedz darīt visu, kas dzīvi padara interesantu. Man pašam nelikās, ka kaut kas būtu jāmaina. Izšķīrāmies. Pēcāk iepazinos ar savu tagadējo sievu Maiju. Viņa sāka strādāt manis iecienītajā kafejnīcā par bārmeni.
Sākumā par spīti dzeršanai ik rītu biju darbā – ne gluži svaigs kā gurķītis, bet vismaz lietojams. Tomēr pamazām aizvien biežāk neierados, aizbildinoties ar sliktu pašsajūtu, saslimšanu. Priekšnieks palūdza uzrakstīt atlūgumu. Iekārtojos par noliktavas strādnieku citā vietā, tomēr turpināju dzert. Ja kādreiz, Vecpiebalgā, par mani runāja: centīgs puisis, dzīvē daudz sasniegs, tagad teica – ar viņu ir cauri, galīgi nodzēries.
Sākām dzīvot kopā ar Maiju. Viņai nepatika mans dzīvesstils, tomēr mīlestība lika pievērt uz to acis. Paralēli darbam noliktavā sāku piepelnīties ar dzīvokļu remontu. Pats nestrādāju, piespēlēju objektus celtnieku brigādēm, paturot sev tā dēvēto starpniecības naudu. Bija dienas, kad tā nopelnīju pāris simtus. Un tajā pašā vakarā tos atstāju kazino… Spēļu automāti man bija kā narkotika. Dzirdot to radītās skaņas, nespēju vienaldzīgi paiet garām. Man vajadzēja uzspēlēt. Taču ar Maiju bija norunāts, ka naudu tērēsim konkrētām vajadzībām.
Kad kārtējo reizi pārnācu mājās tukšā, Maija uzstādīja ultimātu: Vai nu beidz dzert un blandīties pa spēļu zālēm, vai šķiramies! Trešā varianta nav! Lai nu ko, bet Maiju zaudēt nevēlējos. Man pret viņu bija un joprojām ir spēcīgas jūtas. Turklāt vienmēr esmu baidījies palikt viens. Kopš 17 gadu vecuma pastāvīgi esmu bijis kopā ar kādu meiteni. Īsajos periodos starp attiecībām centos pārnakšņot pie draugiem – bez cilvēka klātbūtnes nevaru. Šķiet, tas ir tādēļ, ka līdz pat desmit gadu vecumam jutos vientuļš, nevienam nevajadzīgs, trūka vecāku siltuma un mīlestības. Bail atgriezties šajās izjūtās.
