Centīgs čalītis – paraugs citiem 2
Pēc pusotra gada pārvācos uz Rīgu. Strādāju celtniecībā un vakarus vadīju, sarakstoties čatā. Tā iepazinos ar meiteni. Pārvācāmies dzīvot pie viņas vecmāmiņas, lauku mājā Vecpiebalgā. Daudzi vietējie sūkstījās, ka nav iespējams atrast darbu. Nolēmu pierādīt piebaldzēniem, ka var gan, vajag tikai gribēt, un sievasmātei – tā saucu draudzenes omi –, ka esmu krietns znots.
Visai ātri iekārtojos kokapstrādes uzņēmumā Dzērbenē, 15 kilometru attālumā no mājām. Bija jāstrādā pie lentzāģa. Ik dienu, arī visu garo ziemu, braucu turp ar divriteni. Pusotrs kilometrs no mājas līdz lielajam ceļam parasti bija aizputināts sniega vāliem, tiktāl riteni nesu rokās.
Iekrāju naudu un nopirku savu pirmo opelīti, braucu ar to. Biju paraugs vietējiem puišiem, kuri gadiem sēdēja tuviniekiem uz kakla, aizbildinoties ar darba trūkumu. Daudziem gan tādēļ nepatiku. Vēlāk strādāju galdniecības uzņēmumā, kas izveidojās netālu no mājām.
Jau no sākta gala īsti nesimpatizēju draudzenes omei manī ritošo poļu asiņu, straujās dabas un izglītības trūkuma dēļ. Jolanta bija krietni jaunāka par mani, tikko beigusi 9. klasi. Sievasmāte uzskatīja, ka traucēšu meitenei iegūt izglītību, izveidot karjeru. Nesaskaņas kļuva arvien lielākas, tādēļ ar meiteni noīrējām dzīvokli. Pats to iekārtoju, no koka pagatavoju teju visu mājoklim nepieciešamo – gultas karkasu, galdu, krēslus, traukus, karotes, dakšas, svečturi. Tomēr mūsu ceļi ar meiteni – ne bez sievasmātes pirksta – šķīrās. Bijām pārāk jauni un nenobrieduši, lai veidotu ģimeni.
