No huligāna par cilvēku. Cilvēka SPĒKA stāsts 2
Par uzkopšanas servisa Paklāju ātrā palīdzība vadītāju Jevgēniju Dudašu pirms pāris gadiem rakstījām – viņš tolaik ik ceturtdienu devās pie kāda vecuma vai slimības dēļ nevarīga cilvēka un par baltu velti ar profesionālo tehniku un līdzekļiem iztīrīja dīvānu vai paklāju. Nesen viņš sociālajā portālā bija ievietojis video, kurā viņa meita četru gadu vecumā tekoši lasa grāmatu. Pats Jevgēnijs burtus sāka iepazīt vien, kad viņam bija desmit gadu.
– Daudz strādāju, iespēju robežās palīdzu citiem – cenšos, cik manos spēkos, lai tuvinieki varētu ar mani lepoties. Mans galvenais dzinējspēks ir meita Marta. Pats savu bērnību esmu piedzīvojis kā ļoti bēdīgu stāstu. Tādēļ daru visu, lai viņai tā būtu laimīga. Lai Marta varētu ar lepnumu teikt – man ir mīļš un foršs tētis! Tomēr tik apzinīgs un mērķtiecīgs neesmu bijis vienmēr. Savulaik biju patmīlīgs egoists, dzīvoju vienai dienai, par nākotni nedomāju.
Pirmos desmit savas dzīves gadus atceros nelabprāt. Pēc dzemdībām, kurās nācu pasaulē, mamma kļuva paralizēta. Kad man bija trīs gadi, no Ukrainas atbrauca vecmamma, lai vestu pie gultas piekalto meitu sev līdzi uz dzimteni (mamma bija Ukrainā dzimusi poliete). Gribēja ņemt arī mani un māsu, bet tēvs neļāva. Mūs sadalīja kā mantiņas – māsa aizbrauca ar vecmammu, es paliku pie tēva. Mamma neilgi pēc tam nomira.
Tēvs sāka kopdzīvi ar citu sievieti. Viņa tiešām bija ļaunā pamāte, par kādām raksta pasakās. Pašai divi bērni no iepriekšējām attiecībām, tādēļ uztvēra mani kā lieku problēmu. Savējos loloja un žēloja, bet mani nesaudzēja. Lika strādāt vairāk nekā viņiem, sodīja bargāk. No viņas esmu brangas dunkas dabūjis, vēl tagad uz galvas un ķermeņa palikušas rētas. Pamātei dzīvē bija gājis smagi, tādēļ ļoti daudz lietoja alkoholu. Viņai biju grēkāzis, pār kura galvu izgāzt visas negatīvās emocijas.
Pamāte nekur nestrādāja. Tēvs mežā gāza kokus, taču darbs bija tikai periodiski. Kur veidoja cirsmu un bija vajadzīgas darbarokas, uz turieni pārvācāmies. Mētājāmies no viena Latvijas nostūra uz citu, brīžiem trūka naudas pamatvajadzībām. Kamēr tēvs vaiga sviedros centās nopelnīt iztikai, pamāte par mani absolūti nerūpējās. Tādēļ līdz pat desmit gadu vecumam mani skolā nesūtīja.
Kad man bija deviņi gadi, tēvs ar pamāti izšķīrās. Aizbraucām pie mammas jaunības draudzenes Irēnas. Viņa bija ar mieru mani izmitināt pie sevis un pieskatīt, kamēr tēvs nokārtos kaut kādas darīšanas. Gāja mēnesis pēc mēneša, bet viņš neatgriezās. Sapratu, ka tēvs mani ir pametis. Aptuveni pēc gada noskaidrojās – sēž cietumā.
Irēnai pašai bija trīs bērni, dzīvoja bez vīra, viena kāja paralizēta. Biju kā piektais ritenis, tomēr viņa par mani apžēlojās un nokārtoja aizbildniecības dokumentus, kļūstot par manu audžumammu. Beidzot izjutu, ko nozīmē ģimenes mīlestība. Ar mani rēķinājās! Neviens nelamāja, nesita. Mācīja alfabētu un rēķināšanu! Faktiski to visu apguvu no nulles, jo iepriekšējā ģimenē mani neviens nebija skolojis. Joprojām to nevaru piedot.
Neskatoties uz mammas nelielo rocību, man nebija jānēsā māsas vai brāļa apvalkātās drēbes – tiku pie jaunām! Jutos kā nokļuvis paradīzē.
“Atdod viņu bērnunamā!”
Desmit gadu vecumā sāku iet skolā! Biju mežonēns, manī nebija ieliktas absolūti nekādas uzvedības normas. Pat paldies nemācēju pateikt. Man neeksistēja robežas – mans un svešs. Varēju ieiet jebkurā dārzā noplūkt ābolu, izraut burkānu un mierīgi apēst. Patika kauties, darīt citiem pāri. Ja kāds skolā uz mani ne tā paskatījās, noteikti iedunkāju. To uzskatīju par normu, jo tieši tāpat taču pret mani bija izturējusies pamāte. Raustīju meitenes aiz bizēm, neklausīju, līmēju skolotājiem uz krēsla košļenes. Biju riktīgs huligāns! Daudzi mammai teica: Kam viņš tev tāds vajadzīgs? Atdod bērnunamā! Kaut viņai manis dēļ bija sirmi mati, pamest pat nedomāja, izturējās ar sapratni.
Kad mācījos 6. klasē, direktore uzticēja skolas dīdžeja pienākumus, lai manu pāri malām plūstošo enerģiju ievirzītu pareizā gultnē. Audzinātājs Leons Fogelis zināja manu dzīvesstāstu, juta līdzi un mudināja: Jevgēnij, tev ir gaiša galva! Tu vari vienā gadā pabeigt divas klases. Apņēmos laboties, tomēr 7. klasē radās nepārvarams riebums pret skolu. Man jau bija 16, bet klasesbiedriem 12 un 13 gadi. Viņiem vēl interesēja rotaļu mašīnītes. Bija šausmīgs kauns, ka mācos kopā ar tādiem knišļiem. Tādēļ bastoju stundas. Mācīšanās vietā sāku tusēties ar vienaudžiem, pīpēt un dzert – tā laikam gribēju visiem pierādīt, ka esmu jau liels. Pēc 7. klases beigšanas kopā ar skolas vadību tika pieņemts lēmums, ka visiem būs labāk un man vēlme mācīties kļūs lielāka, ja iešu uz arodskolu.
Mani uzņēma Zaļenieku arodvidusskolā – ar nosacījumu, ka paralēli mācībām vakarskolā pabeigšu astoto un devīto klasi. Izvēlējos apgūt namdara, mūrnieka un betonētāja profesiju. Pirmo mēnesi, kā jau jauniņais, uzvedos godīgi, bet pēc tam parādījās jauni draugi un atkal sāku meklēt piedzīvojumus, kavēju lekcijas. Mamma tolaik nestrādāja, saņēma tikai invaliditātes pensiju. Ar naudu, ko viņa man varēja atlicināt, bija krietni par maz. Atradu ienesīgu celtnieka darbu Bauskā. Tolaik biju ārkārtīgi vieglprātīgs, nolēmu: kādēļ vispār jāmācās, ja tāpat var labi nopelnīt. Arodskolas solā biju pavadījis vien gadu.
