No hipijiem līdz faraoniem. Recenzija par Ata Ieviņa asamblāžu izstādi “Faraona dārgumi” 0
Ata Ieviņa (1946) “Faraona dārgumi” ir pirmā izstāde, kas Latvijas Fotogrāfijas muzejā tiek atklāta pēc garāka pārtraukuma, ko izraisīja ārkārtas situācija.
Joprojām ir spēkā divu metru distances ievērošana. Par to atgādina koši dzelteni uzlīmju apļi muzeja telpās, negaidīti sasaucoties ar zeltītiem un sudrabotiem apļa motīviem mākslinieka darbos.
Izstādes nosaukumā ir atsauce uz vēsturi, un tā norisinās vēsturiskā laikā.
Neparedzamie notikumi un slēgtās robežas ir ieviesušas savas izmaiņas daudzās kultūras norisēs. Arī Ata Ieviņa izstāde no rudens tika pārcelta uz vasaru un iekļauta festivāla “Rīgas fotomēnesis” notikumos.
Sķiet, ka rezultātā ieguvēji ir gan autors, gan fotogrāfijas festivāls. Izstādei tā ir papildu publicitāte un jauna auditorija. Savukārt festivālam, kurš izaicina un piesaista uzmanību ar provokatīviem nosaukumiem, performancēm un performatīvām norisēm, piemēram, fotogrāfiju apskati atkritumu tvertnēs, tā ir negaidīta kvalitatīva atbalss no Latvijas mākslas vēstures.
Festivāla “Rīgas fotomēnesis” notikumi tiecas saplūdināt robežas starp dažādiem mākslas veidiem, iziet ārpus ierastajām izstāžu zālēm pilsētvidē un virtuālā telpā. Arī Atis Ieviņš ir mākslinieks, kas eksperimentē ar formu.
Brīvība un brīvdomība
“No hipijiem līdz faraoniem. Ļoti interesants piegājiens vecajām bildēm,” šādu vērojumu Latvijas Fotogrāfijas muzeja atsauksmju grāmatā ierakstījis izstādes apmeklētājs Rūdolfs Edmunds Liepiņš no Talsiem.
Daudziem Atis Ieviņš ir pazīstams kā viens no fotogrāfiem, kas 20. gs. 70. gados iemūžinājis Andra Grīnberga un viņa domubiedru veiktās hipijiski brīvdomīgās mākslas akcijas, piemēram, “Jēzus Kristus kāzas” 1972. gadā.
Atsauce uz Andra Grīnberga akciju saskatāma arī vienā no izstādes darbiem, kurā izmantota tās fotogrāfija. Ar norisēm, kuras šķir gadu desmiti, festivālā notikusi necerēta dažādu paaudžu sasaukšanās, jo “Rīgas fotomēnesī” ar performancēm piedalās jaunākās paaudzes mākslinieces Ance Vilnīte un Vika Eksta.
Lai arī Ata Ieviņa izstāde nav apzināti izaicinoša, tā nenoliedzami brīvdomīgi saplūdina robežas starp dažādiem vizuālās mākslas veidiem. Ne velti autors ir mācījies Latvijas Mākslas akadēmijas tekstilmākslas nodaļā.
Klātbūtnes nozīme
“Faraona dārgumi” ir izstāde, kas jābauda klātienē. Mākslinieka darbos liela nozīme ir materialitātei, ko nevar uztvert pastarpināti vai virtuāli.
Darbi ir daudzslāņaini gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Eksperimentālā autortehnikā dažādas faktūras veido fotofilmas, kartons, folijas, kaprona sieti, saplāksnis, tekstils, kausējumi, dedzinājumi, pārklājumi un krāsojumi.
Daudzos darbos iekļautas autora fotogrāfijas. Tās kalpo kā kompozīcijas elementi vai raisa asociācijas, jo ir vienīgie atpazīstamie motīvi autora fantāzijas pasaulē.
Autors arī agrākos darbos ir izmantojis eksperimentālas tehnikas, piemēram, paša atklātu sudraba kodinājumu, kas bija iespējams laikā, kad fotogrāfiju attīstīšanas materiālu sastāvā vēl bija sudrabs.
Kodinājumi piešķīra fotogrāfijai grafisku efektu. Šķiet, ka tie saskatāmi arī dažos izstādes “Faraona dārgumi” darbos. Dažādo materiālu un priekšmetu izmantojums veido kolāžas un asamblāžas.
Darbus vizuāli vieno apļa un kvadrāta motīvi, zelta un sudraba folijas izmantojums, kolorīts, kā arī izmērs, kas lielākajai daļai darbu ir 30×40 cm. Nevienam no 53 izstādē redzamajiem darbiem nav nosaukumi, kas atstāj skatītājiem brīvu vaļu interpretācijām.
Mūsdienu noslēpumi
Vērojot izstādi, cenšos sev atbildēt uz jautājumu, kas ir tās virsrakstā liktie faraona dārgumi? Kas ir paslēpts aiz daudzajiem faktūru slāņiem, kas atšķirībā no fotogrāfijas digitāla laikmetā katru darbu padara neatkārtojamu?
Interesanti, ka autors pats nav bijis Ēģiptē. Taču senās zemes noslēpumi valdzina arī šodien, kad jaunās tehnoloģijas paver iespējas atklāt agrāk nezināmus faktus.
Pie izstādes titulsienas, uz kuras ar zelta burtiem uzrakstīts tās nosaukums, ir izkārtotas trīs nelielas lādes. Tajās atrodas fotogrāfiju un fotofilmu fragmenti, tekstils, melni sažuvuši augļi un saburzīts zeltīts konfektes papīriņš ar zīmīgu nosaukumu “Desert” (tuksnesis). Fotogrāfiju fragmentos kā atmiņu mozaīkās pavīd kaili un puskaili ķermeņi, portreti, sadzīves ainas, putni, teksta fragmenti.
Zelts un sudrabs simbolizē vērtību, bet eksperimentālā tehnika piešķir darbiem šķietamu gadsimtu laikā radušos apsūbējumu. Lai arī katram izstādes skatītājam būs savas asociācijas, man izstādes dārgumi liekas pieredzes, kas vieno un šķir cilvēkus neatkarīgi no vēsturiskā laika, kurā viņi dzīvo.
Raksta nosaukums ņemts no Rūdolfa Edmunda Liepiņa ieraksta Latvijas Fotogrāfijas muzeja atsauksmju grāmatā.
