No Gobzema populisma līdz šokētam veikala apmeklētājam. Kas slēpjas aiz Covid-19 dusmu ziņām? 30
Anda Rožukalne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nav svarīgi, vai ģimenes ārstes skaidrojums par masku nekaitīgumu skolas vecuma bērniem jūs sasniedza ziņu raidījuma laikā vai sociālajos medijos kā reakcija uz sižetu. Nav iespējams nodalīt profesionālo un sociālo mediju saturu par pandēmiju.
Sociālās tīklošanās vietnes ir nozīmīgs mediju ziņu kanāls, un tās ir pilnas ar nezinātniskas domāšanas piemēriem.
Ziņas par dezinformācijas jaunākajiem vēstījumiem, tās pārbaude, reakciju skaidrojumi un dezinformācijas izplatītāju atmaskojumi ir kļuvuši tikpat svarīgi kā citas nozīmīgās ziņas, kas palīdz sabiedrībai saprast notikumus un izdarīt izvēles.
Ziņas par meļiem, maldiem, satrauktiem prātiem ir ļoti svarīgas, jo tie pašlaik apdraud vairākumu, kas piekrīt ierobežojumiem, tos ievēro, ir gatavi stingrākiem pasākumiem, kā liecina vairāki pētījumi projektā “Dzīve ar Covid-19”, ko vada RSU pētnieki.
Fakti, tikai fakti… Vai tikai?
Pētnieciskās žurnālistikas centra “Re:Baltica” projekts “RE:Check” regulāri piedāvā citiem medijiem savu pētījumu rezultātus par Covid-19 dezinformāciju. LTV1 “Panorāma” ātri reaģēja uz slimnīcas darbinieces iesaisti Valentīna Jeremejeva rosinātajā maldināšanā.
TV3 Ziņu dienests gandrīz katru dienu pievēršas ar pandēmijas ierobežojumiem saistītiem mītiem.
“Nekā personīga” komandas veidotais raidījums “Melu teorija” piedāvā skatu dezinformācijas radīšanas aizkulisēs. Liela nozīme ir arī konstruktīvai valdības darba, tās lēmumu un komunikācijas kritikai, kurai pievēršas “Aizliegtais paņēmiens” un citi mediji.
Tomēr faktu pārbaude par Covid-19 ir tikai viens no svarīgiem posmiem, nākamie ir sarežģītāki, jo nozīmē dezinformācijas cēloņu un seku izvērtēšanu.
Maldus ne vienmēr palīdz pārvarēt zināšanu uzlabošana, svarīga ir pārliecināšana, saruna ar dezinformācijas plānotājiem, iedarbības analīze. Kā citādi uzzināsim, ka nepastāv milzu maks, ar kura palīdzību uzpirkti visi, kas izvēlas sekot ekspertu ieteikumiem.
Svarīgi atšķirt, ka Gobzems, Jeremejevs un daži citi nav satraukti vai noguruši dezinformācijas izplatītāji, bet kvalificējas pandēmijas populistu statusam, jo, apzināti un intensīvi maldinot, vēlas iegūt politisku popularitāti un ietekmi.
Bet ziņu varonis, kam veikalā “šoks” un “ekstrēms”, jo matu sprādzes nav nopērkamas, dzīvības un nāves riskus vērtē no patērētājideoloģijas pozīcijām.
Ziņu medijos ir pārāk maz faktu, kas palīdzētu ik dienu sekot aktuālajiem pētījumiem par ierobežojumu efektivitāti, skaidrotu vakcinācijas nianses.
Pietrūkst skaidrojumu, kā runāt ar tuviniekiem, kuri izplata dezinformāciju un aicina pārkāpt noteikumus; kā aizstāvēties tiem, kas tiek apmeloti, kam draud un uzbrūk sociālajos medijos (visticamāk, izņēmums nebūs arī šis raksts).
Tik nikni, ka vaigi sarkani
Maldi un sazvērestības teorijas, dažādas baumas par veselību un medicīnu ir tik dzīvotspējīgas, jo rada satraukumu un to izpratnei nepieciešamas padziļinātas zināšanas. Bet vairākumam šādu zināšanu nav, taču ir iespēja izteikties sociālajos medijos.
Katra profesionāla Covid-19 ziņa tajos tiek pavadīta ar nikniem tekstiem. Emocijpogu klāstā populāra ir niknā seja ar sasarkušiem vaigiem un zvērojošām acīm.
Tas ir pierastais efekts, kad individuāla pieredze vai uztvere tiek pārspīlēta, uzdota par visiem piemītošu un saistošu.
Kad ārste Gundega Skruze–Janava LTV ziņām izskaidroja bažas par prasību, kas paredz jaunākajiem skolēniem valkāt maskas, viņa saņēma uzbrukumus, pārmetumus par jaunību, ieinteresētību, blondumu – visu, ar ko jāsadzīvo sievietēm, kas drosmīgi izsaka savu viedokli.
Izsmiekls par izvēlēto profesiju tika veltīts ārstam Kārlim Rācenim, kas LTV ziņās parādīja arvien sarežģītākos darba apstākļus slimnīcās.
Šie vērtējumi, arī saprātīgas balsis un aizstāvji, raksturo sabiedrības kultūru un vērtības.
Ja ziņas stāstīs tikai par faktiem, bet neparādīs sekas, ar kurām sastopas patiesu faktu izplatītāji, mums būs mazāk cilvēku, kuri vēlēsies dalīties zināšanās.
Apsaukātāji un uzbrucēji turpinās savu “ballīti”, jo netiks konfrontēti ar rīcības faktiem, nozīmīgi procesi sabiedrībā paliks bez ievērības.
Viltus ticamības un uzticamības ilūzijas
Informācijas pārbagātībā visgrūtāk klājas tiem, kas faktu pārbaudē vai skaidrojumā ierauga nesakritību ar esošajiem uzskatiem. Cilvēki, kas nevēlas pieņemt informāciju par Covid-19 vīrusa realitāti, lielākoties uzskatus izveidojuši ilgākā laikā.
Sadusmoto vidū var būt cilvēki, kas patiesi ir cietuši pandēmijas laikā. Viņu intereses un attieksme palīdzētu saprast, ka visa sabiedrība nav vienāda.
Kā mūs ietekmē profesionālo mediju fakti un sociālo mediju nepatiesas, maldinošas, uzbrūkošas informācijas plūdi? Tālākajā uzsvars liekams uz vārdu “mūs”, jo neviens nav pasargāts no uztveres traucējumiem un kļūdainām pārliecībām.
Ja redzat sociālajos tīklos cilvēkus, kuri pie ārsta skaidrojuma raksta, ka vakcinēšanās paredzēta čipu ievadīšanai, tad tā izpaužas “noturīgā pārliecība”, par kuru dezinformācijas pētījumos raksta Emīlija Torsone.
Faktu pārbaude un pārliecināšana var daļēji to mainīt, tā aptuveni uz pusi palīdz samazināt kļūdainās informācijas ietekmi. Bet var būt citādi, kad kļūdas labojums pastiprina kļūdaino pārliecību.
Gordona Penīkoka un viņa kolēģu pētījums rāda, ka pretestība patiesai informācijai nav noturīga. Vienlaikus šie pētnieki konstatē: dezinformācijas atkārtošana pastiprina ilūziju, ka tā ir patiesa.
Galvenā problēma ir informācijas saturiskā atšķirība: dezinformācija parasti ir emocionāli pielādēta, tā pastiprina bailes, rada dusmas.
Sociālo mediju pogas un komentāru vietnes ir piemērotas nedomāšanai, automātiskai “patīk”, “dusmīgs” reakcijai. Faktos balstītas mediju ziņas tik ļoti nesatrauc.
Sociālo mediju informācijas apmaiņas likumsakarības nosaka, ka mēs izjūtam prieku dalīties un plašāk izplatīt arī manipulētas ziņas, ja tās piedāvā mums zināmi cilvēki.
Tas saskan ar Stefanitas Korbu atklāto, ka cilvēki daudz biežāk domā, ka dezinformācija skars kādu citu, nevis pašus, draugus un paziņas, jo “apmuļķos citus, nevis mani”.
Ar Covid-19 saistītās sazvērestības teorijas un to izplatīšanās ir daļa no pret zinātni vērsta skepticisma un antizinātniska populisma, kura izplatībā sociālajiem medijiem ir bijusi liela nozīme.
Tie rada viltus ticamības un uzticamības ilūzijas, tie ietekmē emocionāli, sekmējot maldīgu uzskatu izplatību. Tāpēc žurnālistu darbs regulārās dezinformācijas rubrikās ir ļoti svarīgs un vienlaikus palīdz attīstīt zinātnisku domāšanu.
