Maija: Cilvēki dzīvo kopā, lai dalītos jūtās, ikdienā, priekos un bēdās 2
„Kopā esam jau 15 gadu, 14 no tiem laulībā. Ir divi burvīgi bērni – puikam 13 un meitiņai 8 gadi. 2010. gadā sanāca, ka vīram piedāvāja darbu Norvēģijā. Tobrīd mūsu finanses krīzes iespaidā bija stipri minimālas, un tas arī bija iemesls, lai vīrs dotos 2000 km uz Ziemeļiem. Emocijas, protams, drausmīgas. Lieki teikt, ka plānots bija – pastrādās mēnesi-divus, un brauks mājās. Atceros meitiņas asaras – Es apsolu neprasīt nevienu mantu, ēdīsim tikai maizīti, bet tētis, lai brauc mājās. Visu 10 laulības gadu laikā nekad nebijām bijuši šķirti ilgāk par pāris dienām, un nu, paliku viena, ar diviem bērniem, pus remontētu māju, bez mašīnas un dīvainu bezpalīdzības sajūtu. Protams, bija grūti pierast visu pašai, bet ar laiku jau pierod pie visa. Arī vīrs pamazām pierada un iekārtojās.
Atkal redzējāmies pēc mēneša – skaisti un romantiski – kā sākumā. Grūtākais bija, kad sapratām, viss – brīvdienas beigušās, jābrauc atpakaļ. Asaras, sirdssāpes un pamestības sajūta. Šādi tiekoties ik pēc pāris mēnešiem pagāja gads. Bet pēc gada sajutu, ka kaut kas sāk mainīties. Vairāk nebija skaipa, tikai telefona zvani, vai SMS un tie paši ik pēc vairākām dienām. Sākās strīdi pa telefonu, jo vienam otru ir grūti saprast – katram rodas sava sadzīve, dažāda ikdiena un dažādas problēmas. Man likās, ka viss uz maniem pleciem – bērni, māja, sadzīve. Viņam – finansiālā puse un dzīve svešumā.
Satikšanās brīžos sāka iezagties atsvešinātības sajūta. Atceros, braucu viņam pakaļ uz lidostu, satiekamies un sajūtas dīvainas. Tāpat aizvainojums – es audzinu bērnus, atbrauc tētis, atved dāvanas un ir mīļš, bet mamma liek mazgāties un savākt mantas – riebīgā.
Pēc šādi pavadītajiem diviem gadiem pateicu, ka viss – vai nu mēs tur, vai te, vai nekā un šķiramies, jo nezinu, cik ilgi tā izturēšu. Bērniem arī tētis ir vajadzīgs ne tikai kā tēls šad tad brīvdienās, kurš atved dāvanas, bet tad kad vajag riepu piepumpēt, vai vakarā segu sakārtot. Sanāca tieši meitai bija jāsāk mācīties 1. klasē un jāizvēlas kur. Izvēle man bija grūta. Es esmu īsta Latvijas meitene, mīlu savu Latviju un aizbraukt bija grūti. Palika ģimene, draugi. Bet nu jau otro gadu dzīvojam Norvēģijā. Kā teica šeit iepazīta sieviete – Cilvēkus vieno problēmas. Tiklīdz Tu nesaproti otra problēmas, tā beidzas gan attiecības, gan draudzība.”
