Iveta: Tas, ka darbs ir tālu, jau nevar izjaukt īstu ģimeni 2
„Mūsu attiecības tādas – no attāluma ir jau 8 gadus. Iesākumā vīrs strādāja latviešu firmā un bija komandējumi uz Norvēģiju un Zviedriju. Bet pirms četriem gadiem radās iespēja strādāt norvēģu firmā, tad arī vīrs pārcēlās uz Norvēģiju, un mēs ar dēlu palikām te.
Man jau liekas, ka tās daudz neatšķiras no tādām attiecībām, kur vīri strādā kaut kur tepat Latvijā mežos vai arī citās pilsētas. Protams, pirmais gads bija grūts, tad bija gan asaras uz katru prombraukšanu, gan dusmas, ka viņš ir tik tālu prom. Bet tagad es to uztveru mierīgi, jo saprotu, ka tur ir viņa darbs, kas nodrošina mūsu dzīvi.
Mūsdienu tehnoloģiju laikmetā, kad pat telefonos ir skaips, katru dienu un vakaru sarunājamies. Vīrs trīsreiz gadā ir pie mums Latvijā, principā tie ir trīs mēneši, jo viņš kad brauc, tad brauc uz mēnesi mājās. Mēs gan pie viņa nebraucam tagad ciemoties, jo puikam ir pieci gadi un obligātais bērnudārzs.
Cerams, kad vecumdienas dzīvosim kopā te, Latvijā, bet pagaidām vīrs netaisās braukt un dzīvot patstāvīgi te, jo tomēr te nav iespējas tā pelnīt kā tur. Man jau liekas, ka kā jebkuras attiecības, var pastāvēt tikai tad, ja valda savstarpēja uzticība un cieņa, kas ir arī princips, uz ko balstās mūsu ģimene. Zinu, ka daudziem rodas jautājums – bet kā, vai tad tev nav kārdinājumi paiet pa kreisi, vai arī stulbie jociņi, ka viņam tur noteikti ir mīļākā, bet es to neņemu vērā, jo bez uzticības jau nav ģimenes”.
