No gaidīšanas kņudoņas un jauniem randiņiem ar vīru līdz aizkaitināmībai… Attiecības, ja bieži škir attālums 2
Elizabete: Attiecībām no attāluma ir derīguma termiņš
Mūsdienu attiecību realitāte – nereti viens no pāra dzīvo Latvijā, bet otrs – citā valstī. Vai tā dzīvojot vispār iespējams saglabāt, uzturēt ģimenes attiecības? Varētu jau citēt aforismus „Attālums mīlestībai ir kā vējš ugunij. Mazu liesmiņu tas nodzēš, bet lielu pataisa par kvēlu ugunskuru” vai „No acīm prom, no sirds laukā”; deklarēt, ka pāra attiecības no attāluma nav iespējamas, bet tikai paši attiecību dalībnieki zinās, kā ir patiesībā. Tāpēc uzklausījām vairākus pieredzes stāstus.
Elizabete: „Mana attiecību pieredze ietver sevī gandrīz visas iespējamās kombinācijas. Bijusi gan pavisam vienkārša un mietpilsoniska kopā dzīvošana, gan tāda, kur vīrs brauc komandējumos uz vairākiem mēnešiem vai pat pusgadu (bet tās īsti nav attiecības no attāluma, jo ir skaidrs laiks – cik ilgi būs prom, kad būs atpakaļ un tieši kā dzīve turpināsies), gan īstās attiecības no attāluma, kurās vīra darba dēļ dzīvošana notiek divās pilsētās, ar tikšanos brīvdienās un atvaļinājumos. Kopā esam desmit gadus, “no attāluma” – divus gadus ar asti.
Uzskatu, ka attiecībām no attāluma ir derīguma termiņš, jeb citiem vārdiem sakot – trīs gadu garantija. Pirmajā gadā no tām var izspiest visu maksimālo kaifu. Tas ir kaut kas jauns (īpaši, ja iepriekš ir dzīvots kopā), tā ir ilgošanās, garas vēstules, ilgas telefonsarunas, gaidīšanas kņudoņa un sagaidīšanas eiforija. Kopā būšanas laiks tiek novērtēts, to negribas tērēt sīkiem strīdiem un kašķiem, bet jēgpilni, pievēršoties viens otram, bērniem, kopīgām lietām, izklaidēm. Attiecībās atkal parādās randiņi un otru redzi kaut kā pa jaunam (no attāluma) un tikšanās laikā abi ir maksimāli labi, rūpīgi viens pret otru, jo kompensē šķiršanās mirkļus. Šajā burvīgajā laikā sajūta ir tāda it kā attiecības dabūjušas adrenalīna devu un viss, kas jums ir bijis labs, palicis spilgtāks, ātrāks, intensīvāks.
Otrais gads parāda citas šī attiecību veida nianses. Pirmkārt: romantika, “sajūta kā filmā”, intensīvās izjūtas ir kļuvušas par rutīnu (arī tā izrādās var būt). Otrkārt: tas, ka kopā būšanas laiku gribas veltīt tikai labajam, rezultātā rada sīku problēmu uzkrājumu (negribas taču tērēt īsos brīžus kaut kādiem niekiem, bet nieki sakrājoties veido kaudzi), sakrājas arī neizrunātas lietas (kuras “nav telefonsaruna”, bet tiekoties nesanāk laika) un neapmierinātība, kuru īsti nav, kur likt. Nākas ķerties klāt šo uzkrāto sadzīves jautājumu risināšanai un rezultātā – kopā būšanas laiks paiet remontos, papīru kārtošanās, auto labošanā un attiecību skaidrošanā (tajā, kas dzīvojot kopā paietu nemanot, šeit arī sanāk koncentrēts).
Un tad seko trešais gads. Laikam jau izšķirošais. Pirmkārt jau abi ir pieraduši pie šī dzīvesveida. Otrkārt, nākas saprast, ka tas, kas notiek – tā nav gaidīšana, tā ir dzīve un tas, ko mēs šobrīd darām – dzīvojam katrs savu dzīvi un – ne kopā. Un tad laikam ir varianti – abi samierinās un pieņem šo variantu kā normu – katrs vairāk vai mazāk dzīvo tur, kur viņš ir lielākoties, nemokot sevi ar ilgām un vienkārši tiekas, kad nu tur jātiekas; abi nolemj izšķirties, jo dzīvi gribās tiešām dalīt – dalīt ikdienu, nevis katram savu dzīvi.
Savu attiecību nākotni redzu šādi: Paldies, par interesanto pieredzi, daudz uzzināju par sevi, par vīru, par mums abiem, par dzīvi, eksperiments ir izdevies, pārbaudījums izturēts, atgriežamies pie pārbaudītām vērtībām – dzīvošanas kopā. Varētu teikt, ka tieši attāluma attiecību pieredze iemācīja novērtēt dzīvošanu kopā – ar visiem tās plusiem un mīnusiem, tiešām novērtēt. Dzīve ir pārāk īsa, lai nodzīvotu to atsevišķi no tieši dzīvei izvēlētā cilvēka. Bērni aug ātri, vasaras nomainās, prieki paskrien, bēdas paiet, labāk to visu nenokavēt un piedzīvot kopā.
Vēl viens secinājums – attiecības no attāluma var būt veiksmīgas vai nu uz pāra iepriekšējo gadu iekrātā (uzticība, paļāvība, noslīpēta komunikācija, pacietība utt.) rēķina, vai nu uz nākamo gadu kredīta (kad sadzīvo ar situāciju ar ticību nākotnei, “vēl nedaudz, nedaudz un tad mēs atkal būsim kopā”, “man tas ir jāiztur labākas, kopīgas nākotnes vārdā!”), citādāk – bez šī gadu iekrātā vai nākotnes kredīta, šādas attiecības cilvēki “nevar atļauties” un tās gluži vienkārši ir iluzoras un drīz vien pārstāj pastāvēt”.
