No fotogrāfa Gunāra Janaiša atvadoties. Annas Žīgures atvadu vārdi 0
Anna Žīgure, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Grūtas slimības pieveikts, 87. dzīves gadā 11. marta vakarā Mūžības ceļā aizsaukts fotogrāfs Gunārs Janaitis.
Gunārs Janaitis dzimis Liepājā 1934. gada 18. decembrī. Laiki bija labi, un viss liecināja, ka jaundzimušā mūžs ritēs mierīgās sliedēs. Tā nenotika. Kad zēnam bija seši gadi, neatkarīgajā Latvijā iebruka viltīgs ienaidnieks, un padomju vara visu dzīvi centās pārvērst pēc sava ģīmja un līdzības. Pēc tam Latvijā ienāca hitleriskās Vācijas karaspēks, un Gunāram bija 10 gadi, kad atgriezās sarkanā armija.
Viņam bija četrpadsmit gadu, kad, nolicis sardzē mazo māsiņu, uzņēma savu pirmo politisko fotogrāfiju – vilcienu, kas bija piebāzts pilns ar latviešiem, kurus deportēja no Auces stacijas. Šī bīstamajos apstākļos uzņemtā fotogrāfija ir viena no ļoti retajām 1949. gada 25. marta notikumu fotolieciniecēm.
Trīsdesmit sešus gadus (1967–1993) Janaitis kā fotomākslinieks un ilustrāciju nodaļas vadītājs strādāja radošo savienību iknedēļas laikrakstā “Literatūra un Māksla”. Šai laikā avīzē publicēti ap 8000 fotoattēlu, kas atspoguļoja Latvijas mākslas un kultūras dzīvi.
Gunārs Janaitis ir organizējis un piedalījies dažādās fotoakcijās, sākot ar 1987. gadā notikušo “Viena diena Latvijā” (1987) līdz “Auces diena” 2013. gadā. Viņš ilustrējis vairāk nekā 150 grāmatu, bet ļoti daudzām bijis idejas autors, fotogrāfs un sastādītājs. Savai bērnības pusei Janaitis veltīja apjomīgo grāmatu “Auce Tevi vārdā sauc” (2013).
Gunārs Janaitis pats uzskatīja, ka viņš sācis fotografēt vēl nefotografēdams, jo liktenis viņam piešķīris novērotāja dotības. Fotogrāfa darbs veidojis viņa mūžu. Pirmoreiz viņš savas fotogrāfijas atklātībā parādījis jau 1959. gadā, bet vēlāk darbojies fotoklubā “Rīga” (1961–1984) un piedalījies daudzās starptautiskās izstādēs visos kontinentos. Pirmā personālizstāde bija 1973. gadā Rīgā, Aizrobežu mākslas muzejā, vēlāk sekojušas neskaitāmas fotoizstādes gan Latvijā, gan dažādās citās Eiropas un pasaules valstīs. Tematiskais loks bijis ļoti dažāds, bet galvenokārt Gunārs Janaitis ar fotomākslas līdzekļiem cēlis himniskā augstumā Latviju, mūsu kultūru un kultūras radītājus, sākot ar agrākiem laikiem un beidzot ar mūsu dienām. Viņa nopelns ir arī tas, ka Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs katru gadu 18. novembrī var izstādīt Viļa Rīdzinieka fotogrāfiju “Latvijas valsts pasludināšana”, kas ir vienīgais mūsu valsts vissvarīgākās dienas fotoliecinieks un bez Gunāra Janaiša iejaukšanās varbūt pat būtu aizgājusi zudumā.
Par savu darbu Gunārs Janaitis saņēmis ne tikai laikabiedru mīlestību, bet arī atzinību: “Preses naglu” (1993) par sasniegumiem fotogrāfijā, AKKA/LAA Autortiesību bezgalības balvu (2008, 2010, 2014) un Barikāžu aizstāvja dalībnieka nozīmi, jo Gunārs Janaitis ir dokumentējis ne tikai visus atmodas gadus, bet arī barikāžu laiku. Viņš ir Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks (2014).
Gunāra Janaiša mūžs ir bijis bezgalīgs darba lauks, un tas tik cieši savijies ar Latvijas notikumiem un cilvēkiem, ka viņu nekad nevarēs nošķirt no mūsu vēstures. Būdams mūsu notikumu dokumentētājs, viņš reizē ir bijis virzītājs un attieksmes paudējs. Un ārkārtīgi darbīgs cilvēks.
Ņemot vērā tiešām titānisko paveikto darbu apjomu, var tikai apbrīnot Gunāra Janaiša spēju atrast gribu un laiku būt draugam un palīdzēt, ja kādam tas nepieciešams. Viņš bija labs un sirsnīgs cilvēks, kura klātbūtne trūks ne tikai tuviniekiem, bet arī daudzajiem draugiem.
