Kāpēc ne parastā skolā? 0
Katrīna veiksmīgi gāja parastā dārziņā. Nākamais ģimenes izaicinājums bija skola – parasta skola. Tā nu Rīgas Igauņu pamatskolā jau gandrīz aizvadīts pirmais mācību gads. Sekmes ir vidējas, bet Katrīna cenšas, un viņai sanāk. Mamma par meitu ir lepna: „Tagad es saprotu, ka cita ceļa patiesībā nemaz nebija. Kāda speciālā skola, ja viņa spēj tikt vispārizglītojošās skolas ritmam līdzi! Nav viegli, nē, nav, bet viņa var. Un viņa varbūt var vairāk, nekā mums, vecākiem, dažreiz liekas. Rīgas dome skolā uzlika pacēlāju. Katrīnai ir valsts apmaksāts asistents. Bērni ne tikai no Katrīnas klases, bet no visas skolas ir ļoti izpalīdzīgi, atsaucīgi. Katrīnai ir ar pulti vadāms pacēlājs, un asistentei sastājas rinda ar gribētājiem – kurš šodien to turēs un palīdzēs Katrīnai braukt lejā.
Katrīnai ļoti patīk iet skolā. Klasesbiedri draudzīgi, pāri visam ir klases audzinātāja – tā mums vienkārši ir unikāla! Un arī pārējie pedagogi, jo viņai palīgā nāk arī logopēds un speciālais pedagogs. Es jūtu, ka man beidzot ir komanda, mēs ejam uz vienu mērķi! Mēs kopā domājam, kā labāk darīt.” Katrīnas mammas balsī skan lepnums par savu meitu, kurai ārsti reiz lēma agru nāvi.
Nākotni redz tikai gaišās krāsās
Latvijā ir daudzi pozitīvu stāstu par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kuri sasnieguši pieaugušā vecumu. Katrīnas mamma, piemēram, pazīst meiteni, kas dzīvo patstāvīgi, pārvietojas ratiņkrēslā un tomēr aizgājusi līdz augstskolas maģistrantūrai. Turklāt pabijusi un studējusi arī ārzemēs. Šādi piemēri iedvesmo. Jana saka: „Es domāju – ja šīs meitenes vecāki to varēja tālajos 90-tajos gados, tad kāpēc es to nevaru mūsdienās, kad ir likumi, ir atbalsta pakalpojumi!”
Patlaban vecāku mērķis ir, lai Katrīna pabeigtu Igauņu pamatskolu. Ko Katrīna gribēs darīt tālāk, šobrīd ir grūti pateikt. Viņai ir vispusīgas intereses – viņa iet gan zīmēt, gan apmeklē ornitologu pulciņu – meitenei ļoti patīk pētīt putnus. Tagad Katrīna uzsākusi ratiņtenisa nodarbības – tur arī lieli plāni. Sports prasa diezgan daudz laika, bet meitenei patīk un sanāk! Ziemassvētkos Katrīnai uzdāvināja suni – gludspalvaino retrīveru. Šobrīd viņa nodarbojas kopā ar kinologu, lai ar laiku Katrīnai būtu pavadonis.
Vēlējums
Katrīnas mammas vēlējums jaunajiem vecākiem, kuri piedzīvo līdzīgas grūtības: „Ja tev piedzimst bērniņš ar īpašām vajadzībām, sākums būs grūts. Citam tie ir divi, trīs, citam – pieci gadi, kamēr izkāpj ārā no bedres. Vienkārši ir jākārpās. Es aicinu šādus vecākus turēties kopā, atrast līdzīgas ģimenes, meklēt biedrības, domubiedru grupas. Vienkārši meklēt tādus kā mēs. Mūsu nav maz. Nepadoties, ticēt savam bērnam. Izvirzīt mērķus varbūt augstākus, nekā atvase sākumā var sasniegt. Un beigās bērns varēs iecerēto sasniegt. Ja man kā zinātniskā fantastika likās Katrīnu vest bērnudārzā, tad es par skolu vispār nedomāju. Tagad Katrīna iet skolā – ir vienkārši jātic!”
