Vīra apņēmība – Katrīna dzīvos kā normāls bērns 0
Kad Katrīna bija tikko dzimusi un bija veiktas pirmās operācijas, viņas tētis Didzis ieradās slimnīcā un pateica, ka viņš bērnu pieteicis valsts dārziņā. Mammai tas bija šoks – kāds dārziņš! Bet Katrīna auga, sāka runāt. Vispirms viņu aizveda uz privāto dārziņu, kur meitene iejutās lieliski. Tad pienāca rinda valsts bērnudārzā. Bija cīņas ar ierēdņiem, lai pierādītu, ka bērns ir tāds pats kā visi, tikai nestaigā. Bet Katrīnas tēva ticība visu uzvarēja.
Katrīna bija jaukta vecuma grupā, tur jau gāja viņas lielā māsa. Tādēļ viņa nenokļuva gluži svešā vidē – māsa palīdzēja gan mazajai, gan audzinātājām. “Man izdevās izcīnīt, ka pašvaldība nāca pretī un Katrīnai iedeva asistentu, kas viņai palīdzēja ikdienas rūpēs – tualete, ģērbšanās, ēšana, pārvietošanās,” savu stāstījumu turpina mamma. „Visnotaļ pozitīva pieredze. Kad vecākā māsa aizgāja mācīties uz skolu, tad grupā sāka iet jaunākā māsa un Katrīnai bija palīgs.”
Sava biedrība – atbalsts pašiem un citiem vecākiem
Kad Katrīnai apritēja gads, ģimene, Klaudijas Hēlas mudināta, devās uz Bērnu slimnīcu Tallinā. Mums bija zināms, ka tur radīts spina bifida kompetenču centrs, kas aicina no Vācijas dakterus, dažādus speciālistus. Regulāri divas reizes gadā ir konsīliji, uz kurieni var doties pacienti. Jana atceras: „Mani pārsteidza igauņu sirsnība. Cik gādīgi viņi mums nodrošina naktsmājas un visus šos gadus seko līdzi. Ārsti aicināja arī Latvijā veidot savu biedrību un sadarboties ar igauņiem. To mēs arī paveicām – nodibinājām Latvijas Spina Bifida un Hidrocefālijas biedrību.”
Igauņi, protams, mums ir priekšā, bet arī Janas dibinātā biedrība ir ļoti aktīva un pirms diviem gadiem pievienojās Starptautiskajai Spina Bifida federācijai.
Izrādās, mūsu valstī vispār nav statistikas par šādiem bērniem! Neiroķirurģijas nodaļas vadītājs dakteris Dāvis Ozoliņš Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā pēc savas iniciatīvas ir apkopojis apmēram pēdējo 15 gadu datus, bet visi pacienti jau nenonāk šajā slimnīcā. Tāpat nav informācijas, kas ir bijis pirms tam. Šobrīd, pēc Janas Krūmiņas vārdiem, neoficiāli var sacīt, ka ar šādu diagnozi gadā dzimst 2-5 bērni. Diemžēl ne visi izdzīvo, bērniņi agrāk vai vēlāk aiziet kādu komplikāciju dēļ.
