Depresija, pavasaris, jauna grūtniecība 0
Katrīna dzima janvārī – gada tumšajā laikā. Mamma izdzīvoja arī tā saukto pēcdzemdību depresiju. Katrīna auga. Klaudija Hēla bija ieteikusi fizioterapeitu, kas strādā ar lielākiem bērniem. „Katrīna, protams, nerāpoja,” atceras viņas mamma. „Kamēr viņa bija maziņa, apkārtējie jau neko nemanīja. Bet tad mums pieteicās trešais bērniņš – atkal meitiņa (Katrīnai ir divas māsas – jaunāka un vecāka). Mēs ar vīru nemaz nebijām tie lēmēji – viņa pati mums par pārsteigumu pieteicās. Tas bija tā… baisi. Gaidot trešo bērnu, es nolēmu, ka uz ultrasonogrāfiju neiešu, jo nevēlējos piedzīvot no ārstu puses visas tās šausmas, kādas bija, gaidot Katrīnu. Tas bija mūsu ģimenes kopīgs lēmums. Un tad, kad es par to izšķīros, manī iemājoja miers. Protams, es biju vecmātes uzraudzībā, nebija tā, ka „dzīvoju mežā”. Es gāju pie viņas regulāri, viņa klausījās bērna sirds toņus, mērīja, svēra, bet uz ultrasonogrāfiju es nedevos. Tas bija mans izdzīvošanas komplekss, lai es gaidību laiku izturētu emocionāli.
Trešā meita nedzima ar ķeizargrieziena palīdzību, es gribēju dzemdēt pati. Vecmātei bija skaidrs noteikums – ja tu vēlies laist pasaulē bērniņu pati, jāiziet pirmsdzemdību ultrasonogrāfija. To bija jāveic dažas nedēļas pirms dzemdībām. Tad jau vairs neviens neskrien virsū ar piedāvājumiem grūtniecību pārtraukt. Mēs bijām nolēmuši – lai kāds šis bērniņš būs, viņš piedzims. Man pārbaudē izmērīja rētu, viss bija labi un es arī dzemdēju pati.”
