Ārsti teica: bērns nedzīvos, nesēdēs, nerunās. Bet Katrīna iet parastā skolā, staigā ar ortozēm 0
Biedēja ar mammas un mazuļa nāvi
Autore: Ilona Noriete, speciāli Veselam.lv
Katrīnai Rozei (tāds ir viņas otrais vārds) ir spina bifida diagnoze. Visiem saprotamā valodā tas nozīmē plaisu mugurkaulā ar nepilnīgu muguras smadzeņu attīstību. Tā ir iedzimta patoloģija, kādēļ bērns nevar staigāt. No jostas daļas uz leju meitenīte ir paralizēta. Vecāki dara visu iespējamo, lai Katrīna dzīvotu un justos kā normāls bērns. Un viņa dara daudz – iet parastā skolā, staigā ar ortožu palīdzību.
Katrīnas mamma Jana Krūmiņa stāsta par melnākajām savas dzīves lappusēm. Tas sākās brīdī, kad ārsts ultrasonogrāfijā ieraudzīja, ka ar gaidāmo bērnu kaut kas nav kartībā. Nepaskaidrojot neko vecākiem, uz lapas tika uzrakstīts nosūtījums grūtniecības pārtraukšanai. Taču vecāki pretojās. „Veselu mēnesi ikdienu gājām pie ārstiem, uzklausījām un… palikām pie sava,” stāsta Katrīnas mamma. „Sākumā mediķi apgalvoja, ka bērnam ir visādas vainas, pēc tam sāka draudēt ar to, ka es varu nomirt, ja grūtniecību turpināšu. Mēs bijām tādā šokā, ka nespējām meklēt informāciju internetā vai kur citur. Varbūt tā bija kļūda, varbūt vajadzēja to darīt, jo tagad zinu: tas, ar ko ārsti mani biedēja, kā vēlāk izpētīju, neatbilda viņu pieteiktajai diagnozei. Tālab pēc šīs grūtniecības man ir pilnīga pārliecība, ka pie mums gandrīz vai ir nerakstīts likums: līdzko bērnam konstatē kādu patoloģiju, tā grūtniecība, dažuprāt, ir pārtraucama. Ne jau es vienīgā esmu to piedzīvojusi – man nācies saskarties arī ar daudzu citu vecāku pieredzi.”
Ārsti jau pašā sākumā apgalvoja, ka bērniņš nepiedzims dzīvs. Tomēr ģimenē nolēmuši viņu sagaidīt. Kāpēc vecākiem jāsteidzas, kāpēc savs mazulis jānogalina, kaut arī viņam lemts tik īss mūžiņš? Bet šis mediķu apgalvojums taču neatbilda pasaules praksei, kas saistīta ar Katrīnas diagnozi. „Protams, tagad, kad es zinu, lasu un iedziļinos, saprotu, ka tas bija veids, kā mūs vienkārši pārliecināt atbrīvoties no bērniņa, bet īstenībā tādai nostājai nemaz nebija pamata,” ārstu morālo spiedienu vērtē mamma. Viņi arī bija teikuši, ka Jana pati varot neizdzīvot, ja nepārtrauks grūtniecību. „Mēs sapratām, ka mums jāmaina ārsts. Jāatrod tāds, kurš atlikušo grūtniecības laiku būtu kopā ar mums, kas bez apstājas nebubinātu mums kaut ko sliktu. Tādu mēs atradām Stradiņu slimnīcā – dakteri Sandru Vītiņu. Es viņai, dzīvai esot, varētu uzcelt pieminekli! Viņa gāja šo atlikušo ceļu kopā ar mums, neko neuzstājot. Daktere ļāva sagaidīt dzemdību sākuma kontrakcijas, tikai tad veica ķeizargriezienu, jo ar šādu diagnozi bērnam labāk dzimt ar operācijas palīdzību.
Mazuļa sagaidīšana kopā ar dakteri Vītiņu mūsu ģimenei deva zināmu devu miera. Ārste pat zināja stāstīt, ka vienai viņas pacientei bija piedzimis bērniņš ar līdzīgu diagnozi. Tagad arī es pāris gados reizi aizeju pie dakteres Vītiņas kopā ar Katrīnu, un mēs ”atrādāmies”. Dalos ar savu pozitīvo pieredzi. Kaut arī šī diagnoze Katrīnai ir ļoti smaga, svarīgi, lai dakteri būtu informēti un zinātu, ka ar darbu un mīlestību bērns var būt pilnvērtīgs sabiedrības loceklis.”
