No dzīves (ne)norakstītie likteņi 0
Janas Egles otrais stāstu krājums “Svešie jeb miļeņkij ti moi” – monolīts, pamatīgs, arī intriģējošs veikums, kas šķietami atturīgi, bet vienlaikus dziļi ietiecas kā laikmeta, tā katra atsevišķā indivīda personības, rakstura, izturēšanās, arī likteņa un to ietekmējošo faktoru dzīlēs.
Patīkami atsvaidzinoša ir krājuma kompozīcija un forma – it kā autonomie, katrs atsevišķi pabeigtie stāsti savijas grodā vēstījumā par savstarpēji saistītu cilvēku dzīves epizodēm un saiknēm, kas tās savij vienā murskulī vai, reizumis tieši pretēji, fiksē neizkustināmi atstatus vienu no otras. Vēl jo tīkamāk, ka nav nolasāma skaidra sistēma, kā stāsti viens aiz otra kārtoti, tie neveido lineāru vēstījumu, nepieļauj prognozes, kas notiks “nākamajā sērijā”, bet gan pulsē kā dzīvs organisms ar saviem individuālajiem sirdspukstiem, atmiņām, prāta spriedumiem, impulsu pārraides traucējumiem un nervu iekaisumiem.
Stāstu krājums, pirms to vēl biju atvērusi, man tika raksturots kā psiholoģiski smags, un, jāatzīst, tieši šādā zīmē arī tiecos to lasīt. Tomēr smagme, krājumā nepārprotami klātesoša, savā varā nepārņem un šādu pēcgaršu neatstāj. Jā, grāmatā ir pārliecinoši lasāmi tie mirkļi, kad tēlus gluži fiziski pie zemes liec plecos uzgūlušās sirdssāpes, paša neizvēlētais liktenis un tā nežēlīgie pavērsieni, kad šķiet neiespējami dziļi ievilkt elpu un likt ķermenim darboties kaut rutīnas režīmā iesākumam, taču tas netiek pāradresēts lasītājam. Iespējams, no identificēšanās attur krājuma kompozicionālais gredzenveida ietvars, kas pirmajā stāstā uzbur teju sirreālu kriminālnozieguma ainu, šim žanra elementam spilgti kontrastējot ar turpmāko reālpsiholoģisko vēstījumu, kā arī trepju telpā līksmi čalojošais hepīends beidzamajā stāstā. Tādējādi teksts jau priekšlaikus tiek pacelts tādā kā relativitātes platformā, kas kombinācijā ar salīdzinoši atturīgu vēstījuma manieri īsti nepieļauj lasītāja organisku saplūsmi ar tēloto.
Līdzīgi krājumā iezīmējas vēsturiskais fons. Tas ir viscaur jūtams un nenovēršams, tā radīšanai veikti rūpīgi izpētes darbi, taču tajā pašā laikā tas reti kur iznāk priekšplānā. Konkrēti fakti netiek manifestēti, bet gan atspoguļoti caur tēlu uztveres prizmu, ieplūdināti vēstījumā un zināmā mērā to virza, saglabājot tik būtisko individualitātes faktoru.
Janas Egles pirmajā krājumā “Gaisma” (2017, Latvijas Literatūras gada balva) bija vērojami atsevišķi cilvēcības vektori, kas, vardarbības izgaismoti, triecas mērķī katrs atsevišķi un ierobežoti koncentrēti, bet šajā krājumā atsevišķo stāstu savīšanās vienotā vēstījumā rada krietni vien paplašinātu panorāmisku skatu. Šajā gadījumā šauts ne vairs ar individuāli mērķētām lodēm, bet drīzāk ar sprāgstošiem lādiņiem, to šķembām aizskarot arī no aktīvās karadarbības vietas krietni attālu esošas dzīvās būtnes. Tomēr sprādziena jauda nepieaug proporcionāli; tā koncentrējas sākumā tikai noģiedamā spēka vilnī, un nav zināms, kuri būs tā beidzamie upuri.
Līdzīgi ir ar abu krājumu stāstu māksliniecisko kvalitāti. Krājumā “Gaisma” atsevišķi mazāk veiksmīgi izstrādāti teksti uzmanību piesaista uzstājīgāk, kamēr “Svešajos” kompozicionālo īpatnību dēļ tie vairāk ieplūst kopējā vēstījumā un mākslinieciski mazāk spilgts veikums varbūt arī konkrēto tēlu nedaudz izstumj perifērijā, un teksts šādas variācijas pieļauj, īpaši nepretojoties.
Tomēr atsevišķos gadījumos tēlu izveides paņēmieni rada vairāk jautājumu nekā atbilžu, mākslinieciski un konceptuāli neiekļaujoties kopējā tēlu galerijā. Proti, lielākā daļa tēlu, tekstā konkrēti izstrādāti un individualitāti ieguvuši, attiecībās ar lasītāju un viņa reālo dzīves pieredzi vienalga saglabā savu daļu anonimitātes – tas var būt jebkurš no pūļa, reizē visi un neviens. Taču mulsinoša ir spēja prototipa ieraudzīšana, sabiedrībā vairāk vai mazāk zināma cilvēka ienākšana krājumā, pārtraucot vienlaidus lasījumu, izmetot lasītāju pavisam citā uztveres un pārdomu laukā, liekot meklēt paralēles un biogrāfiskos faktus, pārliecināties un atkal šaubīties… (Un, nē, šeit nav runa par Aļku jeb Aļevtinu, kam jau citās refleksijās ir piemeklēta līdziniece Vecrīgā dejojošas kundzītes veidolā; viņās var saskatīt atsevišķas līdzības spilgtajā ģērbšanās stilā, bet prototips meklējams citviet.) Negaidītais lasījuma pavērsiens bija tik spēcīgs, ka izņēmuma kārtā pirms viedokļa nostiprināšanās sazinājos ar autori, kura apliecināja, ka vizuālā sakritība konkrētajā gadījumā nav nejauša, jo atbilstoši individuālā radošā rokraksta īpatnībām tēlu āriene patiešām tiek prototipēta, taču likteņi gan ne un biogrāfiskās sakritības uzskatāmas par nejaušām. Tādēļ atliek vien cerēt, ka arī konkrētais tēls vairākumam lasītāju tā arī paliks neatpazīts un iztēles un realitātes sadure šajā aspektā neiejauksies vēstījuma uztverē.
Kopumā stāstu krājums baudāms kā pārliecinošs vārda mākslas darbs, un vismaz šo rindu autorei stabili ierindojas beidzamā laika latviešu īsprozas topa pirmajās vietās.
