No dziesmas es esmu paņemts. Saruna ar Jāni Peteru 13
Viņš ir cilvēks, kas pārstāv veselu laikmetu, gandrīz vai gadsimtu, lai cik dramatiski tas skanētu. Viens no tiem, kas pārmainīja Latvijas likteni. Tagad bez viņa nav iedomājama ne latviešu dzeja, ne trešā atmoda. Dzejnieks, sabiedrisks darbinieks, diplomāts, publicists – viņa biogrāfijā šis izpausmju saraksts parasti ir garumgarš. Tomēr, lai arī ko viņš darītu, viņš ir un mūžam būs dzejnieks. Un latvietis. Jānis Peters.
Bērnība
Kas var iespiesties atmiņā puikam Kurzemes katlā kara beigās? Priekuli, kur dzīvojām, nežēlīgi bombardēja. Atmiņā ir tikai traumas – uzlidojumu trauksmes kaucieni naktīs, gaisa kaujas, glābšanās pagrabos, zaldātu marodierisms. Kādas tur mākoņu laivas. Jā, pēc kara 1945. gadā tēvs mūs ar māsu mierināja – ja naktī mūs vedīs kaut kur prom, neraudiet, visur var dzīvot… Tēvs baidījās par savu pirmskara sociāldemokrātisko piederību – kā jau meņševiki sociāldemokrāti tika pieskaitīti boļševiku niknākajiem ienaidniekiem.
Protams, bērnībā Liepāja ir atmiņā ar vareno un diženo, neatkārtojamo jūru. Liepāja ir brīnišķīga pilsēta, kur visas ielas, kas ved uz vakarpusi, atduras jūrā. Es jūru mīlēju, un man bija no tās bail.
Vecāki
Esmu dzimis ulmaņlaikos, piedzīvojis pirmos padomju laikus, vācu okupāciju, pēckara dzīvi. Visapkārt vēl bija Latvijas laiku cilvēki, neaizvestie un neaizbraukušie.
Mans tēvs Latvijas laikā bija sociāldemokrāts. 1934. gadā pēc 15. maija apvērsuma kopā ar daudziem sociāldemokrātiem viņš tika internēts Liepājas Karostas nometnē. Viņš tur pavadīja četrus mēnešus.
Tēva draugi bija izcili inteliģenti cilvēki, ciemos pie viņa pēc izsūtījuma Sibīrijā brauca Klāvs Lorencs, Latvijas laika advokāti nāca pie tēva šahu spēlēt. Viņi runāja stundām, un tas elektrizēja. Tēvs un viņa komanda mani pieradināja domāt politiski, agri sāku lasīt avīzes, žurnālus. Man pasūtināja “Bērnību”, “Karogu”, “Literatūru un Mākslu”.
Tēva autoritāte bija Bruno Kalniņš trimdā Stokholmā un Fricis Menders padomju izsūtījumā, kā arī draugs Klāvs Lorencs. Pirms kara viņi bija demokrātiskās Latvijas izcili valsts darbinieki. Jā, 1988. gadā pēc Tautas frontes nodibināšanas dzejnieks Juris Kronbergs Zviedrijā (es tur atrados pēc Zviedru ārpolitikas institūta un trimdas sociāldemokrāta Ata Lejiņa ielūguma) mani aizveda pie Bruno Kalniņa. Viņa dzīvoklī mums bija sirsnīga, man ļoti pagodinoša saruna ar latviešu politisko leģendu (šoreiz – patiešām leģendu). Vai mans nelaiķa tēvs varēja paredzēt, ka Bruno Kalniņš Stokholmā man atvērs sava dzīvokļa durvis?
Toreiz Bruno Kalniņš man iedāvināja savu foto un grāmatu “Vēl cīņa nav galā” ar ierakstu: “Dzejniekam Jānim Peteram draudzībā un saskaņu cīņā par Latvijas brīvību, Stokholmā, 1988. gada 4. decembrī.”
Bruno Kalniņš bija arī Sociāldemokrātiskās internacionāles Goda priekšsēdis, kas varēja viegli piekļūt Eiropas premjerministriem.
Par Bruno Kalniņu Latvijā spriež dažādi, un 1940. gadā viņa rīcība bija divdomīga. Bet viņa balsi trimdā dzirdēja visvairāk.
Kad tēvs aizgāja pensijā, viņš izlasīja visus Šekspīra kopotos rakstus.
Mātei bija sava “komanda”. Savulaik viņa kā inteliģentā bezdarbniece no Mazsalacas, no Vidzemes, bija atbraukusi uz Kurzemi, kur Priekulē dabūja literatūras skolotājas darbu un apprecējās ar manu tēvu. Viņš bija kara invalīds, Latvijas Brīvības cīņu dalībnieks, 1919. gadā 24 gadu vecumā kaujās pret Bermontu bija zaudējis kāju, mana māte bija viņa otrā sieva. Pavisam viņam bija septiņi bērni – no pirmās sievas četri, no otrās – trīs, dzīvi esam tikai abi ar māsu.
Šī otra, mātes Latvijas laiku skolotājas pasaule, cieši sakļāvās ar tēva pasauli. Tēvs stāstīja, ka viņš no sociāldemokrātu organizācijas nesis vainagu Raiņa bērēs, bet mātes draudzenes skolotājas stāstīja, kā nakti pēc Raiņa bērēm kavējušās kapos, nespēdamas rast padomu, kā dzīvot tālāk – bez Raiņa. Vispār jau tagad to grūti saprast. Kaut gan – tikko man ienāca prātā – kaut kas līdzīgs notika, kad nomira Ojārs Vācietis. Izvadīšana notika 1983. gada 2. decembrī, laiks bija ļoti auksts, bet no visas Latvijas cilvēki straumēm plūda uz Rīgu, uz Universitātes aulu. Atceries, atvadīšanās laiku pagarināja par divām stundām, cilvēki skatījās uz dzejnieku šķirstā, nespēdami noticēt. Aulā brīžiem cilvēki vaidēja – nevis raudāja, jā, vaidēja: kā mēs tagad dzīvosim?
Tad, lūk, mātes draudzenes, arī Latvijas laiku skolotājas, nāca pie mums ciemos, noklāja dārzā segu, ēda cūku pupas un runāja par visu, īpaši par Raini un pirmskara dzīvi. Vienas kritizēja Ulmani, citas slavēja. Arī viņām bija gan kreisie, gan labējie uzskati. Tā Latvijas laiki ienāca manā dzīvē. Kāda no viņām bija redzējusi, kā Rainim vēlēšanu aģitācijas kampaņas laikā sviests ar tomātu vai olu.
Vakaros māte mums ar mā- su lasīja Jaunsudrabiņu, Brigaderi un Raini, – gan “Balto grāmatu”, gan “Maiju un Pai-ju”, “Sprīdīti”, “Zelta zirgu”, “Krauklīti”. Vēl tagad atceros – ”Krauklītim” traģisks fināls, māsa no bēdām paķēra grāmatu un aizmeta pa gaisu.
Aicinājums
Šausmīgi agri, jau kādā 4. vai 5. klasē, nolēmu, ka būšu rakstnieks. Pirms tam gribēju kļūt par jūrnieku vai lidotāju, bet drīz sapratu, ka par jūrnieku nevarēšu, jo nepratu peldēt, turklāt jūrniekiem jāvalkā vadmalas bikses, bet es ciest nevarēju vilnas pieskārienu, pat adītas zeķes ziemā man ģērba ar varu. Ideja par lidotāju bija radusies Annas Sakses “Trīs šķūnīšu” iespaidā. Tad nu palika pārdrošā ideja par rakstniecību.
5. klasē skolotāja mums nolasīja Indriķa Lēmaņa stāstu par kādu zēnu, vārdā Elmāru. Aizgāju mājās un uzrakstīju, kā Elmārs cīnījās ar ienaidnieku un noteikti uzvarēja – bērns negrib skumdināt ne citus, ne sevi. Skolotāja to nolasīja klasei priekšā.
Tā es rakstīju visu ko. Arī tā laika naivos dzejoļus. Jo es gribēju būt dzejnieks. Manus sacerējumus arī lasīja klasei – par Tolstoja “Karu un mieru”, atceros.
Māte katru dienu no skolas pītā grozā nesa uz mājām 60 burtnīcas, jo nevarēja nopirkt portfeli, kurā tās visas salikt. Es mācījos 4. klasē, bet viņa ļāva man labot 5. klases audzēkņu darbus, jo biju perfekts gramatikā, tikai atzīmes nedrīkstēju likt. Pēc tam viņa visu rūpīgi pārskatīja un paslavēja, ka komatus un garumzīmes esmu salicis pareizi.
Un vēl es šausmīgi daudz lasīju – Mainu Rīdu, Džeku Londonu, Konanu Doilu, lubenes, Edgaru Vollesu, Kurts-Māleri, Olgu Beibutovu, arī nopietnu literatūru – Mopasāna noveles, Servantesa “Donu Kihotu”, Blaumaņas lugas.
Tā ap 6. klasi izlasīju Deglava “Rīgu” – brīžiem uz dīvāna, brīžiem pie galda, brīžiem guļus uz galda – mums tāds liels apaļš galds bija. Vēl milzīgu iespaidu uz mani atstāja Andrejs Upīts, īpaši romāns “Ziemeļu vējš”.
Paviršu un kaitīgu iespaidu atstāja viss, ko tolaik varēja lasīt žurnālos un avīzēs, kā arī greznā latviešu dzejas antoloģijā, kas nāca klajā 50. gadu sākumā. Tur bija ļoti slikti dzejoļi. Bet es neveiksmīgi domāju, ka tā vajag, ka tā ir dzeja, ja rakstīšu tāpat, arī būšu dzejnieks. Un tā es rakstīju diezgan ilgi.
Pēc Liepājas teātra, kur biju skatuves strādnieks, mani uzaicināja darbā rajona avīzē “Ļeņina Ceļš”, jo es toreiz izcēlos ar rakstiņiem avīzēs, kurus man pasūtināja tagad slavenā Valentīna Freimane. Viņa toreiz strādāja Liepājas avīzēs un publicēja recenzijas par teātru izrādēm. Un tad Egons Līvs, Liepājas stiprākais rakstnieks, man reiz pajautāja: vai tu tiešām neko citu nevari uzrakstīt? Ilgi domāju, ko viņš grib man ar to pateikt.
Mums redakcijā bija tāda interesanta kompānija – Viktors Lagzdiņš, Jānis Silazars, Olafs Gūtmanis, tikko pārnācis no Sibīrijas, Ēriks Hānbergs, Ēriks Kūlis, Nora Kalna. Es pārdzīvoju, ka neviens no viņiem par maniem pantiem neko īpaši labu nesaka, lai arī kā tips es tiku labi ieredzēts.
Un tad pie mums no Rīgas, no Rakstnieku savienības, ieradās literārā konsultante Mirdza Ķempe. Kad viņa ienāca redakcijā, man šķita, ka no debesīm ir nolaidusies teiksmaina būtne, es nepārspīlēju!
Taču ieradusies viņa bija ne jau kā konsultante – viņa brauca meklēt savu Liepājas bērnību.
Ķempe – viņa gan mani atklāti dīrāja. Šie, Jāni, ir svētku dzejoļi, arī es tādus reizēm rakstu, tāpat kā Sudrabkalns, bet tādus vien rakstīt nedrīkst! Raksti par dabu, par mīlestību! Lasi Virzas “Straumēnus”, ja gribi būt latviešu dzejnieks! To viņa teica padomju laikā.
Mēs daudz staigājām divatā, sameklējām Liepājas ebreju kapos viņas tēva kopiņu, apgrābām, iestādījām asteres un samtenes. Ķempe bieži aizrāvās, runāja par veļiem un gariem, par mīlestību, trūdiem un pīšļiem, par astrālu tuvību. Var teikt – tā bija mana dzīves skola un augstākie literārie kursi. Reiz viņa vecajos ebreju kapos apgūlās uz kādas pamestas kopiņas starp pieminekli un čuguna ķēdēm un piemiga. Minūtes piecpa-dsmit nogaidīju. Kad pamodās, nesatricināmā mierā paziņoja – ceru, ka tā dvēsele, kas tur apakšā, man piedos.
Jā, Ķempes ietekme uz mani jaunībā bija milzīga. Taču liela autoritāte man bija arī Māris Čaklais. Un vēl Ojārs Vācietis, kuru es ļoti mīlēju. Māri Čaklo varbūt nesaukšu par skolotāju, bet par ietekmētāju un autoritāti gan. Jo viena lieta, ja tevi dīrā klasiķe Ķempe, cita – ja stipru vārdu pasaka vienaudzis Māris. Tiesa, kad iesniedzu publicēšanai “Dzirnakmeni”, savu pirmo krājumu, pēkšņi atkusa daudzas sirdis. Mani augstu novērtēja. Rakstnieku savienībā mani uzņēma vēl pirms krājuma nākšanas klajā. “Dzirnakmenī” koncentrējās viss, ko pirms brīža tev stāstīju par savu tēvu un māti, tā atmosfēra, kas bija piepildīta ar Latviju un latvietību. Pirmā krājuma redaktors bija stingrais Imants Auziņš.
Bet vēl pirms tam es ar Ķempes gādību tiku uzaicināts uz jauno autoru semināru. Tā bija pavisam cita pasaule – tur manus pantus analizēja lielie dzejnieki, mēs, jaunie, tur cits gar citu burzījāmies, tur bija viss – sarunas, mīlestības, iedzeršanas.
Politika
Kādi ir sāpīgākie jautājumi, kas joprojām prasās risināmi? Latviešu nācijas, valodas un kultūras identitātes apdraudētība. Savulaik radošās inteliģences plēnumā visās runās kā trauksmes zvans skanēja – jāglābj latviešu tauta! Latvijas valsts atjaunošana tajā plēnumā vēl nebija prioritāte – ja nepastāv latviešu tauta, tad arī Latvijai kā valstij nav jēgas. Tāpēc plēnuma ievadvārdos teicu: latvieši kļuvuši par minoritāti paši savā teritorijā. Šī doma atbalsojās katra oratora runā – viens pateica par valodu, cits par migrāciju, vēl kāds runāja par apdraudēto grāmatniecību (tiesa, tagad grāmatniecība apdraudēta vēl vairāk!). Un tad Mavriks Vulfsons pateica vārdu, ko tolaik lietoja tikai disidenti, šad tad mēs nepubliskās sarunās. Mavriks Vulfsons – profesors, Lielā Tēvijas kara dalībnieks, komunists, bijušais pagrīdnieks, Mākslas akadēmijas marksisma ļeņinisma docētājs – pirmo reizi Padomju Savienības vēsturē no oficiālas tribīnes uzdrošinājās skaļi pateikt vārdu okupācija.
Bet tagad man sāp valodas apdraudētība. Latviešu valoda ir piesārņota – ne tik ļoti ar anglicismiem, cik ar krievu žargonvārdiem un teikumu konstrukciju burtiskiem pārcēlumiem. Tāda krievu valodas ietekme nav bijusi pat padomju laikos. “Cīņā” bija rubrika “Valodas stūrītis”, “Dadzī” – “Gimalajiešu lācīši”, kas ravēja ārā nepareizas formas. Tagad latviešu valoda ir pilna ar latvāņiem, diemžēl arī žurnālisti grēko. Jaunieši lamājas krievu vārdiem, nezinot, ko tie nozīmē.
Kāpēc pats atjaunotās neatkarības Latvijā neesmu gājis politikā? Aicinājušas mani ir daudzas partijas. Uz īsu brīdi biju iesaistījies vienā, ja neskaita komunistisko, kas patiesībā nemaz nebija partija, bet monopolvara, kura drīzāk bija pārvaldnieks; pašā kompartijā gan bija divi vai trīs strāvojumi, mēs ar tevi taču labi zinām, ko nozīmēja partijas organizācija kādā rūpnīcā vai kolhozā un ko – Rakstnieku savienībā, kur bija Imants Ziedonis, Saulcerīte Viese, Lilija Dzene, Māra Zālīte, Regīna Ezera, Māris Čaklais, Pēteris Pētersons, Ojārs Vācietis, Pauls Putniņš, Alberts Bels – atšķirība starp viņu domām un kompartijas funkcionāru paustajiem uzskatiem bija kā diena pret nakti. Tad lūk, 90. gados es piedalījos Jaunās partijas dibināšanā, taču pavisam drīz sajutu, ka cilvēkiem ļoti nepatīk, ja populāri mākslinieki iet politikā, cilvēki arī no tavas daiļrades novēršas. Es to sajutu gluži fiziski. Vienīgais, kas to var atļauties, ir Raimonds Pauls, viņš uzvar vienmēr. Tomēr uzvar kā komponists, nevis kā politiķis. Bet viņš ir stiprs, es sievai vienmēr saku, paskaties, Raimondu nevar paņemt rokās – kā ezi.
Bet atmodas laikā – tad gan inteliģence izdarīja ļoti, ļoti daudz. Vairāk, nekā tagad to novērtē. Kad mūsu drosmīgie strādnieki 1987. gadā nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa, kopā ar viņiem nebija ne dzejnieku, ne mākslinieku. Helsinkieši izrādīja savu protestu, taču tas bija neformāli, mēs savu izteicām oficiāli. Mēs runājām nevis parkā, bēniņos vai uz jumta, bet no plēnuma tribīnes LPSR vadītājiem tieši acīs. Kad uzstājās Džemma Skumle, partijas biedre, PSRS Augstākās padomes deputāte, PSRS Tautas māksliniece, vai Imants Ziedonis, arī partijas biedrs, LPSR Tautas dzejnieks, cilvēkiem tautā bija vienalga, vai viņi ir vai nav partijā, taču nomenklatūrai gan ne – ar šādu spēku nevarēja nerēķināties. Un viņi atļāvās daudz.
Patiesībā Ojārs Vācietis, kaut arī nomira pirms atmodas, bija viens no lielākajiem tās iezvanītājiem. Arī tagad viņš ceļ augšā ar savu dzeju. Tas ir apbrīnojami. Vācietis ir vienīgais lauzējs – kā Veidenbaums. Tautai svarīga bija dzejnieka stāja – pilsoniskā, starptautiski nozīmīgā un reizē latviskā.
Protams, visu cieņu arī tiem radošās inteliģences pārstāvjiem, kas nobalsoja par Latvijas neatkarību. Toreiz viņu piedalīšanās politikā bija svarīga. Tagad gan vairs ne.
90. gadu sākumā bija pat tāda puspajokam izteikta ideja: taisīsim inteliģences partiju, kur būs Putniņš, Bels, Ziedonis, Čaklais, Zālīte, Skulme. Tāds vēlēšanu sarakstu aizietu rūkdams. Bet ko tā partija darītu, saņēmusi varu? Laikam jau dzejotu.
Visaizraujošāk man bija Maskavā. Es nostrādāju veselus 8 gadus par jaunās Latvijas vēstnieku. To nevar intervijā pastāstīt. Iekārtoju vēstniecību Čapligina ielā 3 – arī meklējot un atrodot diplomātus, kādu jaunajai Latvijai nebija. Vairākus atradu turpat Maskavā – talantīgus un gudrus jauniešus, kas tolaik beidza Maskavas Universitāti. Vairāki no viņiem līdz šim strādā Latvijas ārlietu dienestā. Ar Latvijas izcilāko dārznieku padomu sakārtoju vēstniecības parku, no Latvijas vedām un stādījām tūjas, kadiķus, puķes. Izdomāju, ka vēl nesen nolaistajā vēstniecības parkā vajadzīga baznīciņa. Arhitekts Jānis Dripe izveidoja projektu, kolhoza “Jaunais Komunārs” priekšsēdis, krietnais Jānis Blūms, atsūtīja kokmateriālus. Mācītājs Juris Rubenis iesvētīja sarkanbaltsarkano karogu, vēlāk Rubenis un Juris Cālītis svētīja baznīciņu.
Biju valsts un valdības komisijas loceklis Latvijas un Krievijas sarunās par Krievijas bruņoto spēku izvešanu no Latvijas. Kad prezidents Ulmanis 1994. gada 30. aprīlī Kremlī valsts vizītē tikās ar Borisu Jeļcinu, sēdēju pie sarunu galda pretim Jeļcinam un viņa svītai. Kremlī skanēja “Dievs, svētī Latviju”, un greznajā Jura (Georga) zālē pirmoreiz pēc pusgadsimta atvijās sarkanbaltsarkanais karogs. Tas nav tik vienkārši izstāstāms. Tas ir mūža pārdzīvojums.
Astoņos gados Maskavā parakstīju protokolus par diplomātisko attiecību nodibināšanu ar 15 pasaules valstīm.
Raimonds Pauls
Mēs satikāmies 60. gadu pašās beigās, pirmoreiz runājāmies kādā sarīkojumā Zvejniekciema kultūras namā. Es viņu kritizēju, kā jau jauns dzejnieks, kas ar visu ir nemierā. Pauls vēlāk atrada mani pats un uzaicināja rakstīt dziesmas. Laikam bija ievērojis to manu “Dzirnakmeni”.
Mūs vienoja kopēja veiksme – no netradicionāli uzrakstītās dziesmas “Zilā” līdz patriotiskajai “Manai Dzimtenei”. Cilvēciski vienoja Raimonda Paula enerģija, talants, spēja paredzēt klausītāju ilgas pēc patiesas emocijas. Vienoja cilvēciskā draudzība sadzīvē – Raimonds, Lana, tēlnieks Alberts Terpilovskis un viņa sieva, Leļļu teātra režisore Tīna Hercberga jūras krastā ierīkoja vecā zvejnieku kuterī sev vasaras mītni. Tās vasaras Vitrupē var atcerēties ar gaišu smeldzi. Kūrām ugunskurus, staigājām gar akmeņaino jūrmalu… Bet vēlāk tā īpaši nečupojāmies. Pietiek, ja sazvanāmies, ieeju pie viņa dzīvoklī, paņemu jaunās dziesmas “ribu”, retāk aizejam vakariņās uz kādu restorānu. Raimonds ir neparasta personība gan manā, gan visas tautas (un citu tautu) dzīvē.
Baiba
Kā tas bija – kā zibens no skaidrām debesīm vai kā maiga dvesma, kas apskauj un nelaiž vaļā? Es tādos epitetos avīzēs nerunāju. Viss ir pateikts manos mīlestības dzejoļos. Piemēram, manā un Raimonda Paula dziesmā “Dzejnieka mīlas vārdi”:
Ņem visus manus vārdus,
arī tad es būšu
vienu baltu mūžu
vēl tev parādā.
Šajā dzejolī ir tas zibens un maigā dvesma.
Es Baibu iepazinu Liepājā, kad jau dzīvoju Rīgā. Viņa atbrauca uz Rīgu, sāka strādāt Rakstnieku savienības bibliotēkā… Visu mūžu Baiba ir bijusi mans draugs, palīgs, lietu kārtotāja, telefonzvanu uztvērēja – tur ir viņas mūžs jau 45 gadus.
Dēls un mazdēls
Ja reiz es tev teicu, ka dēls Krišjānis būs profesionāls TV skatītājs, tad par savu mazdēlu Francisku Jāni es varu teikt – viņš būs profesionāls jaunās datortehnikas pārzinis.
Krišjānis piedzima uz Dainu tēva viļņa, mēs organizējām Krišjāņa Barona 150 gadu jubileju Rīgā uz Operas skatuves, Maskavā slavenajā Kolonnu zālē, Helsinkos, Stokholmas mākslas muzejā (uz šo sarīkojumu atbrauca Monreālas universitātes profesore Vaira Vīķe-Freiberga), Voroņežā, Pēterburgā, Berlīnē, katrā Latvijas kultūras namā un tautas namā.
Rīgā veltījumus pie Dainu tēva atdusas vietas Lielajos kapos lasīja dzejnieki dažādās valodās – latviešu, krievu, leišu, igauņu, gruzīnu, zviedru, ukraiņu, baltkrievu, somu un vēl kādās.
Atklājām Leas Davidovas-Medenes Dainu Tēvam veltītu pieminekli Vērmaņdārzā iepretim Rakstnieku savienībai (Benjamiņu namam).
Uz viļņa bija “Skandinieki”, kas Kolonnu zālē Maskavā ar Daini Staltu un Helmī priekšgalā zem spožajām lustrām nāca dainodami.
Tā bija skaista patriotisma demonstrācija pasaulē.
Krišjānis – tolaik tāds vārds (uz Ivo, Raivju un Rodrigo fona) parasti netika dēliem dots. Bet Baiba pa telefonu no dzemdību nama man teica: viņš izskatās pēc Krišjāņa.
Nesen atradu 5. klases skolnieka Krišjāņa nozīmīti “Es pret metro”, ar kādām toreiz skolēni skraidīja pa Rīgu. Krišjānis bija vienīgais Rīgas skolnieks, kas 1988. gada 11. novembrī kopā ar Valteru, Belu, arī mani un citiem stāvēja Svētā Gara tornī Rīgas pilī, un mēs redzējām Vanšu tiltu un krastmalu, ļaužu tūkstošiem pārpilnu. Mūsu žiguli cilvēki pacēla uz rokām un, ziediem apbērtu, kādu gabalu nesa ar visu mani, Baibu un Krišjāni. Apjukušais milicis bija neizpratnē – vai viņi mūs nes uz Daugavu slīcināt vai arī viņiem nav ko darīt… Zviedrijas TV prasīja interviju.
Kad strādāju Maskavā, viņš kopā ar mani un Baibu dzīvoja vēstniecībā.
Kad Krišjānis, tobrīd vēl Starptautisko attiecību institūta pirmā kursa students, atgriezās mājās pēc lekcijām, viņš pārsteigts konstatēja: “ja Latvijā galvenā spriedze un galvenie vaininieki skaitījās krievi, tad te, institūtā, valda tāds antikomunistisks noskaņojums, kādu Latvijā nebiju pieredzējis. Latviešiem laikam bail. Sēž jaunie krievu profesori studentu auditorijas priekšā un tik stipriem vārdiem slānī komunistisko ideoloģiju, ka satrūkstos – vai to nedzird mani vidusskolas skolotāji… Bet vecie profesori – tie gan gvelž veco dziesmiņu.”
Krišjānim laimējās klausīties arī Jeļcina pirmā ārlietu ministra, izcilā PSRS likvidatora Andreja Kozireva spožās lekcijas. Bet, kad Krišjānis kursa darbā rakstīja par Hruščova atkusni un pieminēja arī Ņikitas Sergejeviča ļauno lomu ideālkomunistu sagrāvē Latvijā un republikas pārkrievošanā, kāds vecs profesors zem viņa darba uzrakstīja: “ar Jūsu secinājumiem neesmu vienisprātis”, bet ielika… apaļu piecinieku. Tas bija 90. gadu sākums, kad Jeļcina pirmā viļņa demokrāti demonstrēja ideālus, kādus būtu varējusi sasniegt Krievija.
Es iedāvināju Kozirevam tautiskus latviešu cimdus par uzticību Latvijas neatkarībai.
Pēc Starptautisko attiecību institūta beigšanas Krišjānis atgriezās Latvijā, studenta vasaras brīvlaikos trīs reizes paspēja apgūt Perudžas universitātē italiešu kultūras pamatvērtības. Vienu vasaru strādāja arī “Mercedes” apkalpes servisā Dublinā.
Latvijā Krišjānis iekūlās visai augstos amatos, vadīdams pat starptautisko lidostu “Rīga”. Pašlaik nav nevienā partijā, strādā Rīgas domes satiksmes departamentā. Ir izlasījis milzum daudz gudru grāmatu – no Orvela līdz Džoisam, Vonnegūtam, Kisindžeram, Peļevinam u.c. Latviešus maz. Kritizē latvju rakstniecību. Smejas par Jakubāna un Hānberga jokiem. Nedzejo.
No Maskavas Krišjānis atveda līgavu, savu kursa biedri, tagad sievu un Franciska Jāņa māmiņu Anastasiju. Viņa jau sen runā latviski. Es saku: ja krievs runā latviski, tad viņš Latvijā ieradies pirms neilga laika, jo viņi ir valstī, bet tie, kas negrib runāt, tie ir no citas valsts.
Māra Zālīte man nesen teica: tu gan esi bijis gaišreģis ar to Franciska vārdu mazdēlam. Ne jau es, bet mēs visi ģimenes apspriedē. Dzejniece ar to gaišreģi domāja, ka jaunais Romas pāvests tagad ir Francisks. Mani un Baibu gan vairāk iedvesmoja mūsu mīļās draudzenes Večellas Varslavānes tēva gleznotāja Franciska Varslavāna vārda un uzvārda melodija. Bet Franciska nav latviešu vārda dienu kalendārā, tāpēc viņš ir arī Jānis, lai būtu vārda diena, kad Krišjānim dzimumdiena un arī man vārda diena.
Francisks ir kristīts katoļu baznīcā. Viņš trīsreiz nedēļā klubā spēlē tenisu. Ja viņam piemistu datora un tenisa aizrautība mācībās, es būtu priecīgāks. Taču galvenais, ko par viņu saka ļaudis: Francis (parasti ikdienā to k izlaiž) esot draudzīgs un neizraisot skandālus.
Jauni vīrieši atgādina, ka tu turpinies. Manas sajūtas ir tēva un vectēva sajūtas, nepārspīlētas un bez eksaltācijas. Francisks Baibu sauc par Baibu un mani – par Jāni. Tādi laiki. Agrāk par to citās ģimenēs brīnījos. Tagad par savu mazdēlu ne.
Sirds
Vēl man sirds ir. Es palīdzu cilvēkiem, kam klājas grūtāk. Ne jau kā īpaši, bet ar to, ko spēju: sākot ar ziedojumu zvaniem TV un kastītēm pie lielveikalu kasēm, Vecrīgā metu monētas gandrīz katrā cepurē un bundžā, biežāk gan tiem, kuri spēlē un dzied, līdz pat kurināmā iegādei nabaga pensionāriem, to gan vairāk dara Baiba. Viņa arī sūta nelielu naudiņu pazīstamiem sendraugiem un radiem. Esmu izguldinājis savā dzīvoklī barikāžu laikā apdraudētu kolēģu ģimenes, jo biju neaizskarams PSRS Tautas deputāts, ko aizsargāja imunitāte.
Ar sirdi rakstu dzejoļus un dziesmas, esmu sacerējis dziesmas kādiem 22 uzvedumiem visos Latvijas teātros, varbūt arī vairāk, dažas nevaru vairs atrast.
Nupat, šoziem, fiziskā sirds draudēja apstāties, un dakteris Jegorovs ar savu žēlsirdīgo māsiņu (kur šis profesijas vārds pazudis?) Nastju vēl ātrās palīdzības mašīnā paguva man pavēlēt: taisi vaļā acis, elpo, tikai neaizmiedz! Es gan esot viņus grūdis prom, par ko vēlāk atvainojos. Ja nebūtu profesora Andreja Ērgļa, dakteres Daces Freidenbergas un dakteres Daces Seisumas augstās profesionalitātes, varbūt būtu palicis tikai dzīvs… Ne vairāk. Tas ir nedaudz par maz… Gribas strādāt. Ar ārstu gādību mana sirds patiešām izglābās un palika sirds ar prātu.
Izmisumā jau atteicos Valdim Lūriņam rakstīt kuplejas “Latgolai.lv–2”, bet viņš un komponists Valdis Zilveris mani tomēr pamudināja un iedvesmoja. Aprīlī izrāde būs gatava un jācer, ka tāpat kā pirmā “Latgola.lv” uz Nacionālā teātra skatuves tiks spēlēta 120 reižu.
Īpaši mīļš pret manu sirdi šajā grūtajā ziemā ir bijis Raimonds Pauls. Viņš ne tikai zvana un uzmundrina mani, bet kopā ar Ojāru Rubeni, Edmundu Freibergu un dzejnieku Edvīnu Raupu ir sarīkojuši literāri muzikālu uzvedumu ar maniem dzejoļiem un dziesmām Nacionālajā teātrī, ko pirmo reizi rādīs Teātra dienā – 27. martā. Otrā daļā skanēs 16 pilnīgi jaunas dziesmas ar maniem vārdiem un, protams, Raimonda mūziku.
Interesanti, ka dienu pēc manas izrakstīšanās no slimnīcas tieši manā gultā nokļuva Raimonds. Viņam tur vienā vakarā izrāva “klejojošus dārgakmeņus”, bet otrā vakarā viņš jau spēlēja savā dzimšanas dienas koncertā operā. Es tik stiprs neesmu, diez vai man ir tāds gribasspēks. Klavieres, klavieres! – jūs esat izredzēto instruments – iedvesmojat, dziedināt, paceļat augšup ne vien klausītājus, bet arī pianistu pašu. To var saprast. Ja es būtu atteicies no Lūriņa un Zilvera piedāvājuma, mana sirds būtu vēl vairāk ievainota. Dzejniekam ir jāraksta un jāpalīdz cilvēkiem, ja vien var. Esmu gandarīts, ka esmu gādājis dzīvokļus kolēģiem, zaļus jauniešus vēstniecībā cēlis amatos, arī dažus veterānus, kas vēlāk man nikni koduši (jāteic, gan tikai latviskā modē – ar tenkām un skaudību).
Palīdzēt citiem man mācīja Mirdza Ķempe, kas īpaši gādāja par izsūtītajiem un nežēlastībā kritušiem. Atceros – uz 25 gadiem notiesātam Liepājas mācītājam pēc atgriešanās no Sibīrijas dzejniece izcīnīja pensiju, žēloja un pabaroja jaunus nabaga rakstniekus, izcīnīja bijušo sibīriešu grāmatu iznākšanu (Olafam Gūtmanim, piemēram), brauca padomju laikos pie Andreja Eglīša mātes uz laukiem, atbalstīja viņu; no sirds mīlēja un ciemojās laukos pie gandrīz ģeniālās dzejnieces Velgas Kriles, pret kuru liktenis nebija līdzcietīgs. Par jauno Albertu Belu Mirdza Ķempe teica: apbrīnojami talantīgs jauns cīrulītis vecu vārnu un kraukļu barā.
Vecums
Mirstamā sajūta vēl nav! Dažas maņas kļuvušas vēl asākas nekā jaunībā. Ir tikai viena bēda – tā milzīgā domu un uzrakstītā materiāla pārpilnība, uzkrājums, kas dzen izmisumā. Tīri praktiski – papīri reizēm iejūk un pazūd…
Un vēl zudis ir laiks, ko tu vairs neatgūsi. Klāt nākuši gandarījuma brīži, ko tu ceri atstāt grāmatās, dziesmās, varbūt pat atzinībā, bet gaidīt to pārāk lielās devās nav nozīmes.
*
P.S. Šī saruna tika publicēta žurnāla “Mājas Viesis” rubrikā “Mans mūžs”, kur kā obligāts noteikums bija pieprasīta monologa forma. Tādēļ sarunas gaitā uzdotie jautājumi publikācijā ir aizstāti ar apakšvirsrakstiem.
Jānis Peters
Dzimis 1939. gada 30. jūnijā.
Dzejnieks, publicists, diplomāts.
Rakstnieku savienības biedrs kopš 1968. gada.
RS valdes sekretārs (1974 – 1976), RS valdes pirmais sekretārs (1985 – 1990).
Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijā (1992 – 1997).
Latvijas ZA goda loceklis (1990), LU goda biedrs (1991).
Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1995), 1991. gada barikāžu piemiņas zīmi (1999), Dānijas Danneborga ordeni (2001), Atzinības krustu (2008), Sv. Marka ordeni (Itālija, 1993).
Precējies. Sieva Baiba, dēls
Krišjānis Peters, mazdēls Francisks Jānis Peters.
***
mājup
manās smilgās ziemeļvējš
kokli plēš
terpentīna upes deg
priežu medus tek
skudra tek bet vēl jau nav
noskrējusi pusi
mājupceļa kad jau ir
iekususi
trolejbusa galapunkts pie Brīvības pieminekļa
tepat ir mūsu svētā
un tālā brīvība
mēs atnākuši esam
kā bija norunāts
tepat vien viņa dzīvo
tās vaigs ir raizēm klāts
mēs atnākuši esam
kā bija norunāts
sen varējām te atnākt
kad laiks bij sīks un kluss
kad galapunktā nāca
pilns ļaužu trolejbuss
pilns trolejbuss ar mūsu
ar sāļām asarām
bet atbraukuši bijām
kur galapunkts bij tām
mēs braucām svētai apkārt
bet nedzīvojam tā
kā bija zvērēts domāts
kā bija norunāts
tepat ir mūsu svētā
un tālā brīvība
mēs atnākuši esam
kā bija norunāts
vārds
gadusimtiem sveķis pil:
sāls dzelzs zobens zils
ģēnijs laika dzirnas griež ģeķis ratā smiltis sviež
kaķis vēl pirms Kristus raud dūre slepus skūpstam draud
kad tu skaud un kad tu šķil sārtā kādam spārni svilst
dzelmē dziļi dzalkstī stars zalktis slīd un raudu bars
šahs mats tronis krīt bandiniekam acis spīd
galma ļaudīm galvas līkst: kurš tai tronī sēsties drīkst?
vergs kungs krusts cilts vilks jērs asins silts
varde vaļā muti ver mēle zilu mušu sver
varde līdz ar sauli lec
mefistofelis ir vecs:
gans zvans smārds zārds
viens divi trīs vārds
jauns vārds
vēl vīns ir jauns jau dzejnieki ir veci
es nesūdzos jo man ir tik daudz dots
šī redze iedzimtā šī dzirde cauri iežiem
un naktī lielceļš mēness apgaismots
es tevi apskauju bet nenosaucu vārdā
tavs vārds ir vīns vēl jaunam vārda trūkst
ko atcerēties varētu caur klintīm
un klosteriem kur grēku brūvē mūks
es vārdu meklēju tik grūti!
bet mani balsta Krusta stiprais plecs
un Mācība un Raudu Mūris mūžīgs
un olīvkoks kā svētā zeme vecs
uz jaunavu ielas
viss atļauts viss atļauts viss atļauts
man mutē ir sasnidzis sniegs
sirds pazina senāk ko citu
un tās bija bailes ka liegs
cik brīvi mēs esam un jauni
vien baznīcas nopūšas ak
ej Dievmāte Dēlam pa priekšu
uz jaunavu ielas dzied akls
ej Dievmāte Dēlam pa priekšu
kur tramvaja pieturas stabs
ej pavadi viņu līdz mājām
Tavs Dēls ir tik brīvs un tik labs
