No dzejas burves atvadoties. Veltu Sniķeri mūžībā pavadot 1
“Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
101. dzīves gadā Mūžība aizsaukusi dzejnieci, atdzejotāju un jogas skolotāju Veltu Sniķeri.
Velta Sniķere bija dzimusi medicīnas profesora Reinholda Sniķera ģimenē 1920. gadā Veļikije Lukos. Mācījusies Rīgas 8. pamatskolā, Rīgas 1. ģimnāzijā, studējusi vēsturi un filozofiju Latvijas Universitātē. Otrā pasaules kara laikā izceļojusi un pēc bēgļu gaitām Vācijā un Austrijā dzīvojusi Londonā. Studējusi filozofiju un vēsturi Latvijas Universitātē un salīdzinošās reliģijas “King’s College” Londonā.
Bijusi Rama Gopala indiešu dejas trupas dalībniece. Aktīvi darbojusies Starptautiskajā PEN klubā, kura kongresos un konferencēs drosmīgi un sekmīgi aizstāvējusi vairāku toreizējā padomju bloka tautu nacionālās intereses, izpelnīdamās pretinieku raksturojumu “visbriesmīgākā kādreiz sastaptā sieviete”. Darbojusies arī Britu līgā Eiropas brīvībai (“British League of European Freedom”).
Viena no organizācijas “British Wheel of Yoga” dibinātājām. 2004. gadā saņēmusi PBLA Kultūras fonda balvu, 2007. gadā apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni. 2019. gadā saņēmusi Latvijas Literatūras mūža balvu, savukārt 2020. gadā dzejniecei piešķirts Ministru kabineta Atzinības raksts par ieguldījumu Latvijas neatkarības idejas uzturēšanā un iedzīvināšanā latviešu trimdas sabiedrībā un izcilu sniegumu Latvijas literatūrā.
Dzejnieka Antona Austriņa meita Mudīte Austriņa, apcerot Veltas Sniķeres dzeju drīz pēc Otrā pasaules kara, rakstījusi: “Blakus talantam viņai ir ļoti laba literāra izglītība, šinī sakarībā viņa spīdoši atbilst Jāņa Grīna šodienas dzejniekam uzstādītajām prasībām: “Vai tev ir tik daudz smadzeņu, ka vari dzejnieks būt?” Kopš bērnības Sniķere pilnīgi pārvalda vācu, franču un angļu valodu, brīvi var dzejot visās; turklāt ar panākumiem savulaik studējusi filozofiju. Savu pirmo sakaru ar dzeju pati raksturo ar Kroces teicienu – “dzeja ir cilvēces mātes valoda”.
“Veltas Sniķeres dzeja publicēta kopkrājumā “Trīs autori” (1950, kopā ar Ojāru Jēgenu un Dzintaru Sodumu), krājumos “Nemitas minamais” (1961), “Piesaukšana” (1967) un Latvijā izdotajās grāmatās “Lietu mutes” (1991), “Pietuvoties vārdiem” (2003, klausāmgrāmata 2009) un “Pieredze” (2010). Angļu valodā atdzejojusi Andreja Eglīša, Zinaīdas Lazdas, Vizmas Belševicas un citu autoru darbus. 2009. gadā iznākusi Veltas Sniķeres atmiņu grāmata “Savādībiņas”.
2019. gadā izdotas Veltas Sniķeres angliski atdzejotās “Dainas” un angļu valodā rakstītās dzejas izlase “Husks” (pirmizdevums 1999. gadā). Latviešu valodā Velta Sniķere atdzejojusi Viljama Bleika, Rainera Marijas Rilkes, Česlova Miloša darbus.
Interese par Austrumu filozofiju un mākslu Veltas Sniķeres dzīvē izpaudās vēl kādā jomā – dejā. Dzejas klausītāji allaž sajūsminājās par dzejnieces dzejas lasīšanas veidu, skandējumu papildinot ar roku un visa ķermeņa kustībām – mudrām. Tās aizgūtas no indiešu dejas kustībām, arī pašas dzejnieces jaunradītas – labākai dzejas domas izteikšanai.
Veltas Sniķeres dzīvei un daiļradei veltīts apceru un rakstu krājums “Gaisma un noslēpums” (2010) un vairākas filmas. Godinot dzejnieces simtgadi, 2020. gadā Rīgā notika plaša zinātniska un radoša konference “Pieredze un redzējumi”.
Kā dzejniecei aizejot, rakstīja LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts: “Velta Sniķere uzauga brīvā Latvijā ar brīvu garu, patstāvīgu un neatkarīgu dzīves redzējumu. Ar viņas aiziešanu noslēdzas spožais 20. gs. 20. un 30. gadu Rīgas jaunatnes loks, kuru likteņos daudz dramatisma, bet arī daudz brīvestības. Anšlavs Eglītis viņas dzeju nodēvējis par buramvārdiem.
Veltas Sniķeres dzejā ir daudz gaismas un klusuma, spējas klausīties sevī un otrā, dzejas simboliku nav viegli atminēt, tā sakņojas ne vien latviskajā, bet arī indoeiropiešu gara tradīcijā. Tagad šajā gaismā un klusumā ir aizgājusi pati dzejniece Velta Sniķere, atstājot savu dzejas un domu pasauli, kurā mums tagad meklēt atbildes.”
