In memoriam: No Dzejas bruņinieka atvadoties 0
Leons Briedis. 16.12.1949.–1.02.2020.
Naktī uz 1. februāri pēc grūtas slimības Mūžības kalnos ir aizsaukts dzejnieks, rakstnieks, literatūrzinātnieks, literatūrkritiķis, tulkotājs un atdzejotājs Leons Briedis.
“Latvijas sabiedrība ir zaudējusi unikālu personību – mākslu bruņinieku, kurš dzīvē un daiļradē stāvēja pāri ikdienai, ticot augstākām vērtībām un tiecoties tuvināt sevi un lasītājus neaptveramās valodu un kultūru upes neredzamajai plūsmai,” atvadoties raksta Arno Jundze Latvijas Rakstnieku savienības vārdā.
Līdzās daudziem atdzejojumiem un tulkojumiem no romāņu un citām valodām (kopā no 18), filmu scenārijiem, dramatizējumiem, esejām nozīmīga ir viņa loma divu kulturoloģisko žurnālu – “Grāmata” un “Kentaurs XXI” – dibināšanā un vadīšanā un izdevēja darbam apgādā “Minerva”, kur turpinājās dzejnieka mūža galvenās vadlīnijas: pasaules literatūras konteksta iekļaušana Latvijas vidē un Latvijas literatūras ieplūdināšana pasaules ritumā. Draugi un kolēģi Leonu Briedi piemin, salīdzinot dzejnieku ar spāņu dzejas bruņiniekiem, un arī viņš pats reiz atzinis: “Laikam manās asinīs mazdrusciņ ir spānisku asiņu.”
Leons Briedis dzimis kādreizējā Madonas rajona Pamatu ciema Grantiņos. Vidusskolu beidzis Siguldā. Politisku iemeslu dēļ par režīmam nepieņemamas dzejas rakstīšanu 1970. gadā izslēgts no Latvijas Valsts universitātes. Pēc tam viņa ceļi veduši uz Moldovu (toreiz – Moldāviju), kur Leons Briedis iestājās Kišiņevas universitātē un studēja romāņu valodas. Šai piespiedu trimdai bija arī gaišā puse – Moldovā viņš satika savu nākamo dzīvesbiedri un mūža mīlestību dzejnieci Mariju Briedi-Makoveju.
Divus gadus Leons Briedis mācījies Maskavā M. Gorkija Pasaules literatūras institūta augstākajos literatūras kursos. 1974. gadā iznāca viņa pirmā dzejoļu grāmata “Liepas koks, zalkša asins”, un tai sekoja “Laiks mest ēnu” (1977), “Aizejošais loks” (1981), “Pēcjāņi” (1983). Ar šiem krājumiem Leons Briedis iekļāvās Latvijas dzejas zelta laikmeta rindās, un viņa mūžs dzejā bija apbrīnojami produktīvs.
Leons Briedis strādāja daudz, aizgūtnēm un sevi nežēlodams. Neskaitot dažādas izlases un tiem līdzīgus atkārtotus tekstu apkopojumus, viņa bibliogrāfijas rādītājā atrodami gandrīz 30 oriģināldzejas krājumu nosaukumi. Līdzās tiem tapuši dzeju krājumi bērniem un publikācijas periodikā: esejas, prozas un lugu tulkojumi, literatūrvēsturiskas apceres par dažādiem autoriem, kinoscenārijs. Arno Jundze uzsver – fenomenāls ir Leona Brieža veikums atdzejā (apmēram 50 dzejoļu izlases, krājumi, antoloģijas).
Tulkojumi no aromūnu, sardu, retroromāņu, galisiešu, nīderlandiešu, latīņu, rumāņu, itāļu, kataloņu, spāņu, franču, portugāļu, japāņu, ukraiņu, serbu, albāņu, horvātu valodas bagātinājuši latviešu lasītāju garīgos apvāršņus, pateicoties viena cilvēka izcilajām prāta spējām uztvert neticamu daudzumu valodu un pārvērst tos skanīgā atdzejā un prozas tulkojumos.
“Grūti iedomāties labāku simbolu Leona Brieža dzīves pozīcijai par Servantesa izsāpēto Donu Kihotu. Tur ir viss – apmātība ar grāmatām, skumjas, kalsnums, augsti estētiskie un morālie ideāli, mūžīgais ceļojums un nebeidzamā cīņa ar ikdienības vējdzirnavām.
Visu savu mūžu nepagurstoši karojot literatūras pusē, Leons Briedis ir spējis paveikt daudzus klusus varoņdarbus – ieviešot jaunas un attīstot tradicionālas formas dzejā, atdzejā, intelektuālo žurnālu izdošanā, spraigu un radošu starptautisku sakaru uzturēšanā ar citu tautu literatūras bruņiniekiem,” tā 2015. gadā, Leonam Briedim saņemot Latvijas Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu, teica Ilmārs Šlāpins.
“Viņš bija pāri plūstoša sirsnība, bet aiz tā juta iekšēju trauslumu. Varbūt viņam bija bruņas, taču aiz tām viņš bija jūtīgs un neaizsargāts. To rāda arī viņa dzeja, kurā ir pieklusināti vārdi, lai jūtas neizlaužas.
Viņš pats varēja būt jāņtārpiņš, kurš mirdzēja tikai atsevišķā gaismas spektrā. Jā, taisnība, viņš varēja būt bruņinieks, bet ir jāsaprot, ka bruņiniekam ir dzīva miesa, kas jāslēpj aiz bruņām.
Leons ir atstājis tik apbrīnojumu mantojumu. Daudzreiz esmu brīnījies par Leona darbaspējām… Sarunās viņš bija pļāpīgs un nemaz nelikās kā tas darbarūķis, kurš patiešām stundām sēdēja pie rakstāmgalda. Pa kuru laiku, Leon, tu visu to paspēji?” tagad jautā rakstnieks un draugs Jānis Lejiņš.
“Pasaule atkal ir palikusi tukšāka. Leons Briedis savā laikā bija gan mans skolnieks, gan kolēģis. Mēs ar Uldi Bērziņu savulaik viņu diezgan pamatīgi kritizējām, pērām un mērķtiecīgi audzinājām, liekot atteikties no visa liekā. Iesākumā dzejoļi tiešām bija naivi un sentimentāli. Liekas, tas Leonam nāca par svētību, un viņš dabūja attīrīt savu balsi, ātri kļūstot par redzamu un nopietnu dzejnieku.
Savulaik viņam iznāca ļoti laba pirmā grāmata, un tālāk jau aizgāja pats. Pēc tam Briedis parādījās kā kulturologs ar saviem žurnāliem un izdevniecību, parādījās viņa slēptā varonība,” atceras dzejnieks, atdzejotājs un pirmo Leona Brieža grāmatu recenzents Knuts Skujenieks.
“Sarunāties ar Leonu Briedi bija bauda – reti sastopams smalkums, labvēlība, pietāte apvienojumā ar enciklopēdiskām zināšanām un milzīgu (kultūr)pieredzi. Kluss, neuzkrītošs lielu darbu izdarītājs,” teic dzejnieks Jānis Vādons.
“Ir aizgājis dzejas un kultūras bruņinieks, kurš savus ideālus nenodeva nevienā laikmetā, nevienā politiskajā režīmā. Tagad, kad par uzticību savai valodai, savai zemei, dzejas balsij neliek cietumā, neizmet no augstskolām, nesagraiza krājumu manuskriptus, to nav iespējams saprast…” sociālajos tīklos publicējis dzejnieks Māris Salējs.
Atvadīšanās no Leona Brieža notiks piektdien, 7. februārī, pulksten 11 krematorijas lielajā zālē. Lūgums nenest vainagus un citus lielizmēra ziedu kārtojumus.
